Gan ASV, kan Eiropā ik pa laikam izskan viedoklis, ka lielās sociālas platformas vai pakalpojumi kā Facebook, Google vai Twitter būtu jāpielīdzina tādiem sabiedriskajiem pakalpojumiem kā ūdens un elektrība. Proti, valstij būtu tie jāregulē, kas ietver cīņu pret lielajiem “monopoliem” (kādreiz – Microsoft, tagad – Google, arī Twitter un Facebook) un “API neitralitātes” nodrošināšanu.  Mercatus Center ir nopublicējis Adama Trīra (Adam Thierer) rakstu ar pamatojumu ka tā nebūt nav laba doma un nakotnē var kaitēt gan pakalpojumu attīstītājiem, gan  patērētājiem.

Raksts pieejams:

Mercatus Center – http://mercatus.org/publication/perils-classifying-social-media-platforms-public-utilities

SCRIBD – http://www.scribd.com/doc/85833923/Social-Networks-as-Public-Utilities-Adam-Thierer

PDF – http://mercatus.org/sites/default/files/publication/PerilsClassifyingSocialMediaPublicUtilities.pdf

Kā apgalvo portāls pietiek.com, Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra Rīgas apgabaltiesai nosūtījusi dokumentu, kurā cita starpā ierosināts apsvērt iespēju mēģināt slēgt portālu pietiek.com.

Saskaņā ar Pietiek rīcībā esošajām ziņām Ģenerālprokuratūras neapmierinātību izraisījis gan portāla aicinājums sabiedrībai ziedot, lai būtu iespējams iegādāties un publiskot skandalozākos sējumus no Vladimira Vaškeviča un Tāļa Kravaļa kukuļošanas lietas, kuras saturs oficiāli joprojām tiek slēpts no sabiedrības, gan arī janvāra un februāra laikā vairāk nekā 30 turpinājumos Pietiek publiskotās Muitas pārvaldes vadītāja Kravaļa, bijušā Muitas kriminālpārvaldes priekšnieka Vaškeviča, neoficiālā Vienotības „kasiera” Edgara Jaunupa un citu minētajā lietā iesaistīto personu liecības un telefonsarunu ieraksti.

Rīgas apgabaltiesai adresētajā dokumentā Ģenerālprokuratūra, kā rāda Pietiek rīcībā esošā informācija, izteikusi neapmierinātību ne tikai ar to, ka šī informācija nonākusi sabiedrības rīcībā, bet arī ar to, ka portāls vispār atļāvies mest ēnu uz tiesībsargāšanas iestāžu darbiniekiem, aicinot ziedot līdzekļus šādas informācijas iegādei un publiskošanai. Tāpēc, pēc Ģenerālprokuratūras uzskata, būtu nepieciešams brīdināt portālu par šādas rīcības nepieļaujamību vai pat izskatīt iespēju par PIETIEK slēgšanu.

Avots: http://pietiek.com/raksti/prokuratura_ierosina_slegt_pietiek,_kalnmeiers_megina_apgalvot,_ka_neko_nezinot

Intelectual Property Watch tika nopublicēts pagarš, bet interesants Alana Storija (Alan Story), kurš pasniedz intelektuālā īpašuma tiesības Kent Law School, raksts “‘Balanced’ Copyright: Not A Magic Solving Word” par to vai ir iespējams “līdzsvarots”  autortiesību regulējums un ko tas vispār nozīmē, kā arī analizē Bernes konvencijas mērķus un pamatprincipus.

Neatkarīgs profesionāļa (t.i., juristes,kas specializējusies autortiesībās) viedoklis par to, ko tad Latvijai patiesībā nozīmē pievienošanās ACTA - kādas tam varētētu būt sekas un kādas izmaiņas normatīvajos aktos nepieciešamas. Mazliet atšķiras no Ekonomikas ministrijas sniegtā skaidrojuma.

Šīs vietnes devīze ir “Informācija grib būt brīva!” Šo frāzi jeb saukli izmanto daudzi aktīviskti, kas cīnās pret informācijas pieejamības ierobežošanu. Bet ko tas īsti nozīmē? Manuprāt, uz to ļoti labi atbildēts Times rakstā “Kāpēc jūsu personiskā informācija grib būt brīva?” Proti, tāda vienkārši ir informācijas (precīzāk – sabiedrības) daba, ka kādam atlāta tā turpina izplatīties. Pie tam – ģeometriskā progresijā (atceramies nesenās baumas par Swedbank?). Un, ņemot vērā informācijas un komunikāciju tehnoloģiju attīstību, reiz puliskotu informāciju ir praktiski neiespējami apturēt vai izdzēst. “Cenzūru internets uztver kā bojājumu un to apiet.” Par spīti daudzu lielvalstu vēlmei cenzēt internetu, tas nav pilnībā iespējams. Cilvēki arvien atrod jaunas iespējas, kā apiet ierobežojumus.
Kad runājam par cenzūru, parasti nāk prātā tādas valstis kā Ķīna un Ziemeļkoreja. Vai arī ASV, kad tas saistās ar tās drošibas interesēm (Wikileaks) vai autortiesībām (SOPA, PIPA, ACTA). Taču ikvienā no mums iekšā sēž mazs cenzoriņš – ikvienam ir kāda informācija, ko tas nevēlas darīt publiski pieejamu, piemēram, personas dati. Tomēr informācijas iedaba būt brīvai attiecas arī uz to. Un tas ir jāpieņem – nevis jāmēģina ieviest principi un regulējums, kas nekad nestrādās (kā to mēģina, piemēram, Eiropas Savienība ar “tiesībām būt aizmirstam“), bet, piemēram, jau izstrādājot informācijas sistēmas jāparedz pienācīgi drošības un informācijas vadības mehānismi (piemēram, princips “privacy by default“). Un, pirmām kārtām, katram pašam jākontrolē informācija, ko tas publisko, nevis jācenšas pēc tam sasmelt nesasmeļamo.

Par protestiem

by Atis

Interesants, vienkārši un vispārīgi uzrakstīts pārskats par protestiem, to dažādajām formām un attīstību sākot ar 20. gadsimta sākumu līdz pat šodienai: http://www.engelisengelis.com/2011/11/kapec-gandijs-gaja-pec-sals-jeb-3600.html

Kā top likums

by Atis

image

Likumu izstrāde ir laikietilpīgs process, kurā ir iesaistītas dažādas institūcijas. Dažkārt likuma izstrāde var aizņemt pat daudzus gadus. Par to, kā Latvijā top likumi, kādas ir likumdošanas procesa stadijas, kā šajā procesā tiek iesaistīta sabiedrība u.c. var lasīt Latvijas Vēstneša rakstā “Kā top likums”?

Lai gan likuma izstrāde ir individuāls process, tomēr katram likumam, pirms tas stājas spēkā, ir jāiziet cauri četrām stadijām: likumdošanas iniciatīvai, likumprojekta apspriešanai, likuma pieņemšanai un likuma publicēšanai (izsludināšanai).

Latvijas Vēstnesī publicēts raksts par par preču zīmēm un to reģistrēšanu: Kāpēc nepieciešama preču zīmes reģistrācija. Paši pamati, tā vispārīgi, bet noderīgi.

Interesants raksts par to, kā Čikāga padara sabiedrībai pieejamus pašvaldības savāktos datus, tādejādi veicinot pašavaldības darbības pārskatāmību un sabiedrības līdzdalību.

Par lobijiem ES

by Atis

Latvijas Vēstnesī publicēts raksts par lobijiem un lobēšanu Eiropas Savienībā, skaidrojot kas ir lobēšana, kā tā darbojas un kādas jaunas prasības tiks izvirzītas lobijiem : http://www.portalslv.lv/?menu=doc&id=233182.

Nākamā lapa »