Šīs vietnes devīze ir “Informācija grib būt brīva!” Šo frāzi jeb saukli izmanto daudzi aktīviskti, kas cīnās pret informācijas pieejamības ierobežošanu. Bet ko tas īsti nozīmē? Manuprāt, uz to ļoti labi atbildēts Times rakstā “Kāpēc jūsu personiskā informācija grib būt brīva?” Proti, tāda vienkārši ir informācijas (precīzāk – sabiedrības) daba, ka kādam atlāta tā turpina izplatīties. Pie tam – ģeometriskā progresijā (atceramies nesenās baumas par Swedbank?). Un, ņemot vērā informācijas un komunikāciju tehnoloģiju attīstību, reiz puliskotu informāciju ir praktiski neiespējami apturēt vai izdzēst. “Cenzūru internets uztver kā bojājumu un to apiet.” Par spīti daudzu lielvalstu vēlmei cenzēt internetu, tas nav pilnībā iespējams. Cilvēki arvien atrod jaunas iespējas, kā apiet ierobežojumus.
Kad runājam par cenzūru, parasti nāk prātā tādas valstis kā Ķīna un Ziemeļkoreja. Vai arī ASV, kad tas saistās ar tās drošibas interesēm (Wikileaks) vai autortiesībām (SOPA, PIPA, ACTA). Taču ikvienā no mums iekšā sēž mazs cenzoriņš – ikvienam ir kāda informācija, ko tas nevēlas darīt publiski pieejamu, piemēram, personas dati. Tomēr informācijas iedaba būt brīvai attiecas arī uz to. Un tas ir jāpieņem – nevis jāmēģina ieviest principi un regulējums, kas nekad nestrādās (kā to mēģina, piemēram, Eiropas Savienība ar “tiesībām būt aizmirstam“), bet, piemēram, jau izstrādājot informācijas sistēmas jāparedz pienācīgi drošības un informācijas vadības mehānismi (piemēram, princips “privacy by default“). Un, pirmām kārtām, katram pašam jākontrolē informācija, ko tas publisko, nevis jācenšas pēc tam sasmelt nesasmeļamo.
Šodien Dienas biznesā raksts par to, ka tiek domāts par personas koda maiņu – šāda iespēja piekļauta Uzņēmumu reģistra Konsultatīvās padomes nozaru ekspertu diskusijā par uzņēmumu amatpersonu un kapitāldaļu turētāju personas datu aizsardzību. To, ka personas kods, kura pirmā daļa satus dzimšanas datus (tātad – personas datus) , rada problēmas personas datu aizsardzībā, atzīst arī Datu valsts inspekcijas direktore Signe Plūmiņa. Viņasprāt, personas koda maiņa ir ir tikai laika jautājums un būs jāveic šā vai tā.
Tomēr šobrīd tā ir tikai ideja, kas vēl ir nopietni jāizvērtē. Jāņem vērā, ka esošo personu nomaiņa prasīs nozīmīgas izmaksas gan valstij, gan privātpersonām, jo tas nozīmē gan datu bāzēs esošās informācijas maiņu, gan dokumentu nomaiņu u.tml. Vienkāršākais variants ir nemainīt visus jau piešķirtos personas kodus, un kodus ar jauno struktūru piešķirt tikai turpmāk, t.i., iegūstot personas kodu vai mainot pēc savas izvēles.
TechLiberation raksta par tehnoloģiju radīto paniku un to, kāpēc tās atkārtojas tik regulāri – ik pa 3 – 5 gadiem, ar tieksmi paātrināties. Piemēram, kopš 1980tajiem Rietumus (pie mums, kā parasti, viss ar vairāku gadu aizturi) ir pāršalkuši šādi tehno-panikas viļņi:
- 1980to vidus: dziesmu teksti un videoklipi
- 1990to sākums – vidus: vardarbīgās videospēles
- 1990to vidus – beigas: pornogrāfija internetā
- 1990to beigas – 2000o sākums: pārlūku sīklietotnes (cookies) + bērnu privātums
- 2000o vidus: vardarbība TV un filmās
- 2000o vidus – beigas: glūņas un pedofili internetā
- 2000o beigas: kiberkarš
- 2000o beigas: privātums internetā
Jāpiebilst, ka panika nav tikai ar tehnoloģijām saistīta. Tā, piemēram, “pasaules gals” notiek visai regulāri.
Vairākas Eiropas nevalstiskās organizācijas, kas darbojas cilvēktiesību, brīvību un privātuma aizsardzības jomā – Privacy International, Electronic Privacy Information Center (EPIC) un Center for Media and Communications Studies (CMCS) – ir veikušas salīdzinošo pētījumu par personas datu aizsardzību Eiropas Savienībā.
Pēc vidējā vērtējuma Latvija ir vienlīdz sliktā līmenī kā pārējas ES valstis. Mazliet sliktāks stāvoklis par ES vidējo ir Itālijā un Lielbritānijā, bet mazliet labāks – Grieķijā un Kiprā.
Ir pieejami arī pētījumi par katru dalībvalsti atsevišķi, tajā skaitā Latviju (https://www.privacyinternational.org/node/6923).
Privātums ir nozīmīgs daudziem interneta lietotājiem. Pārlūku ražotāji to zina un tāpēc visos lielākajos interneta pārlūkos šobrīd ir funkcija “Private browsing”, kas ļauj palielināt interneta pārlūkošanas privātumu, izdzēšot pārlūkošanas “pēdas” no datora un palielinot pārlūkošanas anonimitāti. Tomēr ASV zinātnieki savā pētījumā nonākuši pie secinājuma, ka realitātē pārlūki nenodrošina tās prasības, ko sagaida lietotāji. Vislielāko apdraudējumu rada dažādi pārlūku spraudņi, kas var būt nesaderīgi ar privātas pārlūkošanas režīmu.
Ar pētījumu var iepazīties te (PDF fails, 492KB).
Nesen McAfee publcēja ziņojumu par kibernoziegumem, kā arī savu skatījumu, kā tos novērst vai vismaz samazināt. Kā ierasts, joprojām lielākie draudi ir krāpniecība internetā un kaitīgā programmatūra (malware). Pēdējā laikā arvien vairāk uzmanības tiek pievērsts personas datu drošībai.
Nesen izskanēja ziņa, ka Ķīna novēro un cenzē (un, protams, saglabā vēlākai izmantošanai – mutes palaidēju atrašanai un sodīšanai) tiešsaistes ziņojumus, kas nosūtīti izmantojot Ķinas portālu TOM Online. Par to jau rakstīja gan Tribīne, gan Datuve. Vien norādīšu, ka pētījums ir pieejams šeit (PDF formātā).
Tas, ka Ķina cenzē internetu nav nekāds jaunums. Sautraucošs ir kas cits. Proti, cenzētājs ir Ķīnas operatora TOM un eBay kopuzņēmums TOM-Skype, bet informācijas vākšanu un cenzēšana notiek izmantojot Skype programmatūru. Tas ir pretrunā Skype dotajiem apgalvojumiem, ka programmatūra nodrošina pilnīgu drošību un lietotāju privātumu, pat lietotājiem Ķīnā.
Lasīt tālāk…
