Domāju, ka atvērtā koda un atvērto licenču (kā Creative Commons vai GPL) aktīvistiem vai vienkārši interesentiem būs interesanti palasīt Tima Armstronga rakstu “Shrinking the Commons: Termination of Copyright Licenses and Transfers for the Benefit of the Public”, kurā analizētas situācijas, kad darba autors vēlāk atsauc savu atvērto licenci. Lai arī analizēts pamatā ASV autortiesību regulējums un tiesu prakse, iesaku palasīt, jo attiecībā uz autortiesībām, visā pasaulē tās regulējums kļūst arvien līdzīgāks.
Austrālijas Statistikas Birojs turpmāk publicēs savu informāciju ar Creative Commons licenci - tā vēsta šīs iestādes mājas lapa. Austrālijas Statistikas Birojs izmantos Creative commons attribution 2.5. Australia licenci, kas nosaka, ka publicētā informācija ir brīvi izmantojama, norādot avotu - tas ir, atsauci uz Austrālijas Statistikas Biroju. Tikmēr Latvijas Republikas Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapu rotātā uzraksts “Copyright © 2006” un šāds teksts:
Visas tiesības, ieskaitot autortiesības, uz šo statistisko pakalpojumu ir CSP īpašums. Atsaucoties uz datiem, kas iegūti šī pakalpojuma rezultātā, pakalpojuma izmantotājam jānorāda CSP kā datu avots.
Šī pakalpojuma lietotājam aizliegts nodot tālāk šo statistisko pakalpojumu komerciālos nolūkos vai pārdot to tālāk vai arī būtiski izmantot datus līdzīgu darbību veikšanai, vai arī elektroniski tālāk nodot šo statistisko pakalpojumu pilnībā vai arī tā daļu bez rakstiskas CSB atļaujas.
Man gan īsti nav saprotams, kāpēc informācija, kura tiek apkopota par valsts naudu (turklāt lielu daļu tās veido uzņēmumu iesniegtā informāciju) nav brīvi pieejama un izmantojama. Protams, norādot datu avotu.
Public domain varētu tulkot kā sabiedrisko īpašumu. Senāk (18. un 19.gadsimtā) Amerikas Savienotajās Valstīs šo terminu attiecināja uz zemēm, kurām nebija īpašnieka jeb īpašnieks bija sabiedrība. Taču tagad šo terminu galvenokārt saista ar autortiesībām, īpaši anglosakšu tiesību loka zemēs. Ar šo terminu tiek apzīmēti darbi, kuru izmantošanu neierobežo autortiesības. Parasti šādi darbi tiek īpaši noteikti normatīvajos aktos (piemēram, autortiesības neattiecas uz tiesas nolēmumiem) vai darbiem notek to aizsardzības termiņš (Latvijā un lielākajā daļā Rietumvalstu tas ir 70 gadi pēc autora nāves). Agrāk ASV liela daļa darbu bija “sabiedriskais īpašums”, jo tiem bija īss aizsardzības termiņš kā arī autortiesības vajadzēja īpaši reģistrēt (pretstatā mūsdienām). Daudzi brīvās kultūras piekritēji šos laikus asociē ar brīvās kultūras zelta laikmetu.
Jāsaka, ka Latvijas autortiesībās nepastāv analogs terminam “public domain” - atbilstošie darbi tiek dēvēti vai nu par neaizsargājamiem darbiem (Autortiesību likuma 6.pants) vai darbiem, attiecībā uz kuriem izbeidzies autortiesību termiņš (Autortiesību likuma 39.pants). Ideja tā pati - šādus darbus var brīvi izmantot ikvens nemaksājot autoratlīdzību. Tiesa, ievērojot autora tiesības uz vārdu un darba neaizskaramību.
Saistībā ar šo - Džeims Boils ir publicejis grāmatu ar nosaukumu “The Public Domain: Enclosing the Commons of the Mind“, kurā apskata apskata ideju par intelektuālajiem darbiem kā sabiedrisko īpašumu, autortiesību vēsturi un to, kāpēc mūsdienās gandrīz itviss itelektuālaisīpašums kādam pieder. Grāmata ir lejupielādējama bez maksas un tiek izplatīta ar Creative Commons Attribution-Noncommercial-Share Alike licenci.
Creative Commons licences kļūst arvien populārākās. Piemēram, flickr ir pievienojis iespēju bilžu publicētājiem izvēlēties vienu no Creative Commons licencēm. Ne tikai ASV, bet arī Latvijā arvien vairāk cilvēku izvēlas izplatīt savus darbus saskaņā ar kādas no Creative Commons licences noteikumiem.
Tomēr līdz šim tiesās nav bijušas lietas par Creative Commons licenču pārkāpumiem. Līdz šim es biju dzirdējis tikai par Bulgārijas tiesas skatīto Jeļenko Jeļenkova (Elenko Elenkov) prasību pret laikrakstu “24 hours” par to, ka laikraksts publicējis viņa bildi nenorādot autoru, kaut gan bilde bija licencēta ar Creative Commons licenci, kuras prasība ir norādīt autoru. Taču prasība nesatur tiešu atsauci uz uz Creative Commons, līdz ar to tiesa nemaz neskatīja jautājumu par šīs licences piemērojamību un tās noteikumu pārkāpumu (autora tiesības prasīt norādīt tā vārdu pie publikācijas ir autortiesību “standarts” un parasti ir noteiktas ar likumu; piemēram, Latvijā).
Tāpēc viens no pirmajiem spriedumiem šajā saistībā ar Creative Commons varētu būt vakardienas ASV Federālās tiesas spriedums, kas atzīst, ka Creative Commons ir licence (nevis līgums) un tās noteikumu ievērošana ir priekšnoteikums darba izmantošanai. Savukārt šīs licences pārkāpums ir uzskatāms par autortiesību pārkāpumu.
Lai arī uz Latviju šis spriedums nekādi neattiecas, šis spriedums parāda, ka vismaz ASV tiesas atzīst Creative Commons licences. Neredzu iemeslu, lai Latvijā būtu savādāk.
