Posts Tagged ‘Autortiesības’

Kultūras ministrija iesniedz Saeimā priekšlikumus grozījumiem Autortiesību likumā

Šodien, 28.septembrī, Kultūras ministrija iesniedza Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai priekšlikumus grozījumiem Autortiesību likumā. Kā norāda minisrija, tie apkopoti pēc vairākkārtējām diskusijām starp nozares ekspertiem un ieinteresētajām pusēm, tādējādi tiecoties līdzsvarot  autortiesību  īpašnieku un sabiedrības intereses.

Autortiesību likuma grozījumu projekts paredz precizēt publiskā izpildījuma jēdzienu: lai likuma izpratnē izpildījumu uzskatītu par publisku, tam jābūt apzināti vērstam uz noteiktu, no vairākām personām sastāvošu cilvēku auditoriju, kā arī klausītāju starpā vai attiecībā pret izpildījuma veicēju nedrīkst pastāvēt personiskas attiecības. Tādējādi, piemēram, ja mūzika tiek atskaņota ģimenes, draugu vai paziņu lokā, tostarp, ja paziņas ir darba kolēģi, tas nav atzīstams par publisku izpildījumu.

Priekšlikumi arī paredz palielināt mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju (AKKA/LAA, LaIPA u.c.) uzraudzību un uzlikt pienākumu minētajām organizācijām ekonomiski pamatot to noteiktos tarifus par autordarbu izmantošanu.

Likuma grozījumu projekts paredz, ka, nosakot tarifus, kolektīvā pārvaldījuma organizācijām turpmāk būs tie jāpamato, ņemot vērā to, kādu mantisku labumu no autordarba gūst tā izmantotājs, šādas izmantošanas mērķi, apjomu un nozīmību, kā arī darba radīšanā vai izveidē ieguldītos finanšu līdzekļus un citus atlīdzības ekonomisko pamatotību raksturojošus lielumus. Projektā paredzēts, ka mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijām būs obligāti jāpublisko noteiktie tarifi un to pamatojums savās mājas lapās. Tāpat mājas lapās būs jāpublisko arī cita informācija (piemēram, iekasētās atlīdzības sadales noteikumi, gada pārskati u.c.), kas nepieciešama to caurspīdīgas darbības nodrošināšanai.

Turpmāk paredzēts stingrāk uzraudzīt mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju darbību, tostarp attiecībā uz to administratīvajiem izdevumiem. Minētajām organizācijām būs pienākums sniegt uzraugošajai institūcijai plaša apjoma informāciju par savu darbību, kā arī jānodrošina iespēja minētās institūcijas pārstāvim piedalīties organizāciju biedru kopsapulces un valdes sēdēs.

Eiropas Parlaments noraida ACTA

Eiropas Savienības Parlaments šodien noraidīja Viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgumu (ACTA) 478 deputātiem nobalsojot “pret”, 39 – “par”, savukārt 165 atturoties. Iepriekš ACTA tika noraidīta Eiropas Parlamenta komitejās. Šī ir pirmā reize, kad Parlaments izmantoja Lisabonas līguma sniegtās pilnvaras noraidīt starptautisku tirdzniecības nolīgumu.

Izvērtējot to, vai dot Parlamenta piekrišanu nolīgumam, deputāti saskārās ar vēl nepieredzētu iedzīvotāju aktivitāti. Tūkstošiem iedzīvotāju protestēja dalībvalstu ielās, sūtītīja deputātiem e-pasta vēstules un zvanīja uz viņu birojiem, prasot noraidīt nolīgumu. Parlaments saņēma arī petīciju, ko parakstījuši 2,8 miljoni dažādu valstu iedzīvotāji, mudinot noraidīt nolīgumu.

Eiropas Parlamenta noraidījums, visticamāk, nozīmē to, ka ACTA galu. ACTA noraidījušas vai apstiprināšanu atlikušas arī citas valstis – Šveice, Meksika, Austrālija.

Tomēr ACTA noraidīšana Eiropas Parlamentā nebūt nenozīmē, ka netiks slēgti līdzīga veida nolīgumi.

ES tirdzniecības komisārs Karels de Guhts (Karel de Gucht) norādīja, ka pirātisma jautājuma risināšana turpināsies, vēstaBBC. «Šodienas EP balsojums pret ACTA nemaina faktu, ka Eiropas Komisija (EK) turpinās meklēt atbildes uz jautājumiem, kas radušies Eiropas sabiedrībā – vai ACTA apstiprināšana apdraudētu Eiropas pilsoņu pamattiesības. Cilvēki ir izteikuši šīs bažas, un viņiem ir tiesības rast atbildi,» viņš pauda, norādot uz Eiropas Tiesas līdzdalību ACTA novērtēšanā.

- Dienas Bizness

Debates par Creative Commons licencēm

6. jūnijā notika Latvijas Universitātes Debašu kluba publiskās debates „Vai Latvijā ir jālegalizē Creative Commons licences?” – vai ir nepieciešams mainīt autortiesību likumu, nosakot, ka autors drīkst atteikties no kolektīvās tiesību administrēšanas un pats licencēt savus darbus ar Creative Commons vai jebkuru citu brīvpieejas vispārējo licenci.

Autortiesību likuma 63. panta 5. daļa nosaka, ka attiecībā uz darbu publisko izpildījumu veikalos, kafejnīcās u.tml. vietās autors pats nedrīkst licencēt savus darbus un tiesību administrēšana ir atļauta tikai kolektīvi, proti, ir jāiegādājas AKKA/LAA un LaIPA licences. Saskaņā ar 64. panta 3. daļu un 65. panta 1. daļas 3. punktu AKKA/LAA un LaIPA ir tiesīgas pārstāvēt tiesību īpašniekus arī bez attiecīga pilnvarojuma līguma slēgšanas un tām ir pienākums iekasēt no izmantotājiem likumā noteikto atlīdzību par jebkuru un visu mūzikas atskaņošanu un izmantošanu komerciālos nolūkos bez izņēmuma arī tad, ja autors savus darbus ir licencējis ar Creative Commons licenci, kura atļauj darbu komerciālu izmantošanu par brīvu. Tā kā Creative Commons licences ir pretrunā ar Latvijas likumu un ar līgumu puses nevar vienoties par kārtību, kura ir pretēja likumā noteiktajai, šādi līguma nosacījumi nav spēkā, proti, šāda licence Latvijā nav spēkā.

Debates iespējams noskatīties te: http://www.lu.lv/par/mediji/video/diskusijas/2012/cc/.

Par autortiesību organizāciju tiesībām noteikt tarifus

Šodien Ministru kabineta mājas lapā publicēts Valsts kancelejas direktora vietnieces, Juridiskā departamenta vadītājas Inese Gailītes raksts par autortiesību un blakustiesību subjektu mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju tiesībām brīvi noteikt autoratlīdzības tarifus. Kā norāda raksta autore, šīs tiesības nav absolūtas un minētajām organizācijām nosakot atlīdzības tarifus ir jāņem vērā taisnīguma princips. Vienlaikus autore atzīst, ka, piemēram, AKKA/LAA spēja noteikt taisnīgu atlīdzību ir apšaubāma un Latvijā šobrīd trūkst metodikas, kā nodrošināt līdzsvaru starp autoru un darbu izmantotāju intersēm nosakot tarifus.

Latvijas Autortiesību likums satur vismaz divus būtiskus, bet nepietiekami izvērstus nosacījumus, kas organizācijai jāņem vērā nosakot tarifus: ka atsevišķos gadījumos (tai skaitā publiskā izpildījuma gadījumā) organizācijai ir pienākums vienoties ar darbu un blakustiesību objektu izmantotājiem vai izmantotāju apvienībām par atlīdzības lielumu; un gadījumos, kad organizācija administrē tiesības uz likuma pamata un vienošanās princips netiek piemērots, organizācija nosaka „taisnīgu atlīdzību”. Organizāciju darbība ir pakļauta arī konkurences likumdošanai un Konkurences padome ir skatījusi divas lietas, kas ierosinātas par AKKA/LAA iespējamo dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Tieši šobrīd plašas diskusijas izraisījušā publiskā izpildījuma jomā Konkurences padome 2008.gadā atzina, ka AKKA/LAA ir ļaunprātīgi izmantojusi savu dominējošo stāvokli un piemēroja naudas sodu, cita starpā savā lēmumā konstatējot, ka noteiktie autoratlīdzības tarifi par muzikālo darbu publisko izpildījumu veikalos uzskatāmi par netaisnīgiem gan vērtējot tos Latvijas mērogā (tarifi atšķiras līdz 2.75 reizēm), gan salīdzinot tos ar kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā publiskajā izpildījumā piemērotiem analoģiskiem tarifiem [4]. Šo Konkurences padomes lēmumu par tiesisku atzinusi arī Augstākā tiesa [5].

Otrkārt, Autortiesību likumā ietvertās ģenerālklauzulas „taisnīga atlīdzība” saturu, tam piemērojamos kritērijus un nosacījumus Latvija ir tiesīga noteikt nacionālajā likumdošanā. Tas ir atzīts arī Eiropas Savienības tiesas judikatūrā, kurā vienā no spriedumiem uzsvērts, ka atlīdzības lielums ir izvērtējams, ņemot vērā darba nozīmību izmantotāja saimnieciskās darbības ietvaros [6]. Ņemot vērā autortiesību organizāciju nesenās aktivitātes, loģiski un juridiski pamatoti šķiet jautājumi –vai saimnieciskās darbības ietvaros ir samērīgi prasīt atlīdzību par mūziku šoferu kabīnēs, kuru transportā atrodošies pasažieri nedzird un tieši kādu ekonomisko ieguvumu „Rīgas satiksme” no tā gūst? Vai ir samērīgi pieprasīt maksu par kabinetu, kurā strādā viens vai divi darbinieki, kuri klausās radio?

Raksts pieejams: http://www.mk.gov.lv/lv/aktuali/zinas/2012gads/05/040612-vk-01/#103074

ST noteikumus par materiālo nesēju atlīdzību atzīst neatbilstošiem Satversmei

2012. gada 2. maijā Satversmes tiesa pieņēma spriedumu lietā „Par Ministru kabineta 2005. gada 10. maija noteikumu Nr. 321 „Noteikumi par tukšo materiālo nesēju un reproducēšanai izmantojamo iekārtu atlīdzības lielumu un tās iekasēšanas, atmaksāšanas, sadales un izmaksas kārtību” 3. un 4. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64., 105. un 113. pantam”, atzīstot, ka minētie noteikumu punkti neatbilst Satversmes 113. pantam, 2012. gada 1. novembra, ja Ministru kabinets nepārvērtē nesēju un iekārtu saraksta atbilstību Autortiesību likuma 34. pantā ietvertajam deleģējumam saistībā ar tehnoloģiju attīstības radītajām pārmaiņām.

Pieteikuma iesniedzējas – biedrības „Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība”, „Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūra / Latvijas Autoru apvienība”, „Latvijas Kinoproducentu asociācija” un „Latvijas Profesionālo aktieru apvienība”, – uzskata, ka Autortiesību likuma 34. panta pirmā daļa un 54. panta piektā daļa nosakot autortiesību un blakustiesību subjektu tiesību ierobežojumu, jo atļaujot darbu reproducēšanu bez to autoru piekrišanas. Vienlaikus minētās normas autoriem paredzot arī tiesības uz taisnīgu atlīdzību. Tomēr tiesības saņemt taisnīgu atlīdzību tiekot ierobežotas ar apstrīdētajām normām, jo tās paredzot nesēja atlīdzības iekasēšanu tikai atsevišķos gadījumos.

Savā spriedumā Satversmes tiesa secināja, ka likumdevējs ir gan piešķīris Ministru kabinetam tiesības noteikt kritērijus, pēc kādiem veidojams izsmeļošs nesēju un iekārtu saraksts, gan noteicis šāda saraksta izstrādes pienākumu. Tiesa nevērtēja tukšo materiālo nesēju un reproducēšanai izmantojamo iekārtu atlīdzības lielumu vai iekasēšanas kārtību, nedz arī to, vai noteikumos ietvertais nesēju un iekārtu saraksts ir atbilstošs mūsdienu situācijai, bet tikai to vai Ministru kabinets ir nodrošinājis pienācīgu šī saraksta izvērtēšanu un atjaunināšanu.

Satversmes tiesa norādīja, ka Ministru kabinetam tāpat kā likumdevējam ir pienākums periodiski apsvērt, vai konkrētais tiesiskais regulējums joprojām ir efektīvs, piemērots un nepieciešams un vai tas kādā veidā nebūtu pilnveidojams. Proti, Ministru kabinetam ir pienākums sekot tehnoloģiju attīstībai un pilnveidot apstrīdētajās normās ietverto nesēju un iekārtu sarakstu.

Ja Ministru kabinets šo pienākumu nepilda, tad netiek nodrošināta pienācīga Satversmes 113. pantā nostiprināto pamattiesību aizsardzība. (Sprieduma 14.1. punkts)

Tiesa secināja, ka, lai arī ka Kultūras ministrija bija izveidojusi darba grupu, piesaistot gan autoru mantisko tiesību kolektīvās pārvaldīšanas organizācijas, gan nesēju un iekārtu ražotājus un importētājus pārstāvošās organizācijas, tomēr Kultūras ministrija (ņemot vērā, ka vairāku gadu garumā darba grupā nav bijis iespējams panākt kompromisu par iespējamiem apstrīdēto normu grozījumiem) nav izvērtējusi nesēju un iekārtu sarakstu, t.i., nav pieņēmusi lēmumu par to vai šis saraksts ir grozāms vai nē. Satversmes tiesa norādīja, ka neatkarīgi no darba grupā iesaistīto personu viedokļiem Ministru kabinetam un Kultūras ministrijai bija jāizvērtē apstrīdēto normu grozīšanas nepieciešamība pēc būtības. Tāpat tiesa norādīja, ka,

[k]aut arī ieinteresēto personu uzklausīšana ir lietderīga un pozitīvi vērtējama normatīvo aktu izstrādes procesa sastāvdaļa, likumdošanas procesu nevar padarīt atkarīgu no indivīdu pozitīvās vai negatīvās attieksmes pret normatīvā akta projektu. (Sprieduma 14.1. punkts)

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stājas spēkā tā pasludināšanas dienā, 2. maijā.

Sprieduma teksts ir pieejams Satversmes tiesas mājas lapā: http://www.satv.tiesa.gov.lv/upload/2011-17-03%20spriedums.pdf

 

Vēl par šo tēmu: