brīvība.info

• Publicēts:aprīlis 15th, 2007
• Komentāri:Komentāru nav
• Kategorija:Izpausmes brīvība

Iespējams, ka šāda veida cenzūra tiek piekopta visplašāk. Tas notiek, kad informācijas sniedzējs pats (vai tā īpašnieks) veic cenzūru pār sniegto informāciju. Te gan jāpiebilst, ka ikviens, kurš nodarbojas ar informācijas izplatīšanu kritiski izvērtē un rediģē savu informāciju.

Patiesībā ir ļoti grūti novilkt robežu starp vienkāršu informācijas atlasi un cenzūru. Par cenzūru te var sākt runāt tad, kad informācija tiek vērtēta no politiskā vai ētiskā viedokļa, t.i. informācijas sniedzējs izvērtē ko sabiedrība drīkst zināt un ko ne. Lai labāk izprastu šo cenzūras veidu, aplūkosim dažus piemērus.

Krievijā šādu pašcenzūru masu informācijas līdzekļi veica attiecībā uz karu Čečenijā, ar moto: par karu tikai labo vai neko. Tāpēc sabiedrība tika “piebarota” ar valdības propagandu. Pat valdībai opozīcijā esošie masu mediji neatļāvās kritizēt karu Čečenijā.

Krievija mūs īpaši nepārsteidz – tur ne tas vien var notikt, bet … arī ASV (daļēji arī Eiropā) masu informācijas līdzekļi veica pašcenzūru pārraidāmajai informācijai. Šajā gadījumā runa ir par citu – Balkānu karu. Lielās TV un radio kompānijas kā sazvērējušās klusēja par dažādās vietās notiekošajām pret karu vērstajām protesta akcijām. Ja arī kāda informācija par to parādījās, tad tā ātri vien pazuda “kara propogandas” (citādi to nosaukt nevar) lavīnā. ASV lielākās telekompānijas nepārtraukti raidīja sabiedrības aptaujas, kuras vēstīja, ka karu atbalsta vairāk nekā puse iedzīvotāju.

Visu informāciju par karu masu mediji filtrēja, vērtēja un interpretēja. Internets veidoja spēka samēru. Sazināšanās iespējas rietumu un serbu žurnālistu starpā, izmantojot internetu, deva citu skatījumu uz karu. Ikvienam bija iespējams saņemt pilnīgi svaigu informāciju tieši no notikumu vietas. Diskusiju grupās tika pausti dažādi, pat pilnīgi pretēji viedokļi, te varēja satikties cilvēki, kas citādi nekad nebūtu satikušies. Bet daudz svarīgāk ir tas, ka iespēja piedalīties bija abām pusēm.

Tomēr svarīgs jautājums ir internetā publicētās informācijas ticamība. Ir ļoti grūti pārbaudīt tīklā pieejamās informācijas patiesumu. It īpaši, ja tā ir anonīma. Tāpēc internetu ļoti daudzi rietumu žurnālisti neuztvēra kā ticamu informācijas avotu. Par daudz ticamāku avotu viņi uzskatīja NATO oficiālos paziņojumus. Tieši tāpat rīkojās arī lielākā daļa rietumu sabiedrības, kas arī internetā lasīja tikai lielo mediju (CNN, ABC, BBC u.c.) ziņas, ignorējot alternatīvo informāciju.

Var jau būt, ka “karā kā jau karā”. Taču masu mediju pašcenzūra nav tikai kara laikam raksturīgs fenomens. Lielie masu mediji cenzē arī cita veida informāciju. Viņi ir tie, kas veido sabiedrisko domu un lemj par to, kas sabiedrībai būtu jāzina un kas ne.

Un te arī pēdējais piemērs. Lai arī kā mums stāstītu, ka brīvajā tirgū pastāv nežēlīga konkurence, lielās korporācijas ir ļoti cieši saistītas savā starpā. Un masu mediji nav izņēmums. 1995.gadā kompānija Disney iegādājās ABC un steidzās izmantot savu jauniegūto varu. Sešas nedēļas pēc korporācijas pārņemšanas, ABC radio tēvs un Disney kompānijas kritiķis Džims Haitauvers (Jim Hightower) tika izmests un 1996.gada martā ABC Good Morning America pārraidīja 8 minūtes garu nepārtrauktu reklāmas rullīti par Disneja Institūtu Orlando.

Nu jau vairākus gadus atpakaļ arī Microsoft sāka mest acis uz masu mediju pusi, sākot sadarbību ar NBC kopējā online ziņu tīklā MSNBC. Var tikai minēt cik daudz un cik objektīva informācija šajā tīklā parādās un parādīsies par Microsoft tiesu darbiem.

Taču vislielākā problēma ir tā, ka praktiski nevar noteikt robežu starp šīm korporācijām. Noteikt robežu, kur beidzas vienas un sākas otras kompānijas valde, nereti prasa īpašu vērīgumu. 11 ASV lielākajām mediju kompānijām kopā ir 155 valdes locekļi, no kuriem 144 ir arī citu Fortune 1000 (ASV 1000 lielāko kompāniju saraksts) kompāniju valdēs. Visām šīm 11 mediju kompānijām ir ciešas saites ar vismaz divām citām vadošajām mediju korporācijām.

2000.gada vidū divas citas korporācijas paziņoja par apvienošanās plāniem – America Online Inc. (AOL) un Time-Warner. Īstenojot šādu apvienošanos tiks radīta milzīga mediju impērija. Šis gadījums rāda, ka atšķirības starp telekomunikācijām, medijiem un tehnoloģijām pamazām izzūd, saplūstot vienotā industrijā. Vai tas nozīmē, ka lielo mediju ietekme un korporāciju kontrole no TV un radio tiks pārnesta arī uz internetu?

Ja runājam par internetu – tad jāsaka, ka te pašcenzūra nepastāv. Izņēmums, protams, ir lielie masu mediji. Taču internetā viņi nav noteicošie. Te nesalīdzināmi plašāk parādās alternatīva informācija. Piemēram, Balkānu kara laikā tīklā parādījās arī citi viedokļi attiecībā uz karu – ne tikai dominējošais.