brīvība.info

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments šādā sastāvā - priekšsēdētāja tiesnese R. Vīduša, senatore J. Briede, senatore I. Skultāne - rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu par R.B. saukšanu pie administratīvās atbildības, sakarā ar R.B. kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2007. gada 23. februāra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] 2006. gada 12. jūnijā Bauskas rajona policijas pārvaldes Kārtības policijas biroja 3. nodaļas jaunākais inspektors sastādījis administratīvā pārkāpuma protokolu par to, ka 2006. gada 12. jūnijā plkst. 02.10 Bauskā, Slimnīcas ielā 4, R.B. vadīja transportlīdzekli “Hyundai Santafe”, valsts reģistrācijas Nr. EU 773, atrodoties alkohola iespaidā. R.B. ar alkometru “Lion SD-400″ Nr.21955D konstatēta minimālā alkohola koncentrācija izelpojamā gaisā - 1,849 promiles.

Administratīvā pārkāpuma protokolā secināts, ka R.B. izdarījis pārkāpumu, par ko atbildība paredzēta Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk - APK) 149.¹⁵ panta ceturtajā daļā.

[2] Bauskas rajona tiesas tiesnese ar 2006. gada 16. jūnija lēmumu atzina R.B. par vainīgu APK 149.¹⁵ panta ceturtajā daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanā un sodīja ar administratīvo arestu uz desmit diennaktīm, naudas sodu Ls 500 un transportlīdzekļu vadīšanas tiesību atņemšanu uz diviem gadiem.

[3] Izskatījusi R.B. apelācijas sūdzību, Administratīvā apgabaltiesa ar 2007. gada 23. februāra spriedumu noraidīja R.B. apelācijas sūdzību un atstāja negrozītu Bauskas rajona tiesas tiesneses 2006. gada 16. jūnija lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā. Spriedums pamatots ar tālāk minētajiem argumentiem.

[3.1] No transportlīdzekļa vadītāja pārbaudes protokola redzams, ka R.B. 2006. gada 12. jūnijā veikta alkohola koncentrācijas izelpotajā gaisā pārbaude un plkst. 02.16 un 02.32 izdarīti divi mērījumi, kuros konstatēta alkohola koncentrācija attiecīgi 1,868 un 1,849 promiles. R.B. minēto transportlīdzekļa vadītāja pārbaudes protokolu ir parakstījis. Transportlīdzekļa vadītāja pārbaudes protokolam ir pievienotas mēraparāta Lion SD-400 izdrukas, kuras apliecina protokolā norādītos mērījumus un kuras R.B. arī ir parakstījis. Secināms, ka, veicot alkohola koncentrācijas pārbaudi izelpotajā gaisā, policijas darbinieks ir ievērojis Ministru kabineta 2005. gada 15. janvāra noteikumu Nr. 15 “Kārtība, kādā nosakāma alkohola koncentrācija asinīs un izelpotajā gaisā un konstatējams narkotisko vai citu apreibinošo vielu iespaids” (turpmāk - Ministru kabineta noteikumi Nr. 15) prasības, un R.B. piekrita veiktās pārbaudes rezultātiem.

[3.2] Tiesas rīcībā nav neviena pierādījuma, kurš liecinātu, ka policijas inspektors būtu nekompetents mēraparāta alkohola koncentrācijas noteikšanai lietošanā un būtu nepareizi lietojis alkometru, nenomainot alkometra uzgali. R.B. apelācijas sūdzībā ietvertais arguments par nenomainīto uzgali ir vērtējams kā viņa centieni izvairīties no atbildības par izdarīto administratīvo pārkāpumu, tāpēc uzskatāms par nepamatotu.

Turklāt, vērtējot R.B. argumentus, ņemams vērā apstāklis, ka pirmās instances tiesas sēdē R.B. atzina savu vainu un vaļsirdīgi nožēloja izdarīto, kas tika ņemts vērā kā atbildību mīkstinošs apstāklis, nosakot administratīvo sodu.

[3.3] Atbilstoši Ministru kabineta 2005. gada 20. decembra noteikumu Nr. 977 “Prasības mēraparātiem, ar kuriem nosaka alkohola koncentrāciju personas izelpotajā gaisā” (turpmāk - Ministru kabineta noteikumi Nr. 977) 1. punktam noteikumi paredz prasības valsts metroloģiskajai kontrolei pakļautajiem mēraparātiem, ar kuriem nosaka alkohola koncentrāciju personas izelpotajā gaisā (alkometriem). Minēto noteikumu 4.1. apakšpunkts noteic, ka alkohola koncentrācijas noteikšanai izelpotajā gaisā izmanto alkometrus, kuriem veikta atkārtota verificēšana saskaņā ar normatīvajiem aktiem par valsts metroloģiskajai kontrolei pakļauto mērīšanas līdzekļu metroloģiskās kontroles kārtību, un to apliecina verificēšanas sertifikāts un verificēšanas uzlīme. Ministru kabineta 2006. gada 5. septembra noteikumi Nr. 732 “Valsts metroloģiskajai kontrolei pakļauto mērīšanas līdzekļu saraksts” (turpmāk - Ministru kabineta noteikumi Nr. 732) noteica valsts metroloģiskajai kontrolei pakļauto mērīšanas līdzekļu sarakstu un to verificēšanas periodiskumu (Ministru kabineta noteikumi, kas bija spēkā administratīvā pārkāpuma izdarīšanas brīdī). Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 732 alkometri ir verificējami divas reizes gadā. Līdz ar to secināms, ka minētie noteikumi neparedz stingru nosacījumu verificēt alkometrus reizi pusgadā vai tieši pusgada pēdējā dienā. Kā redzams no lietas materiāliem, alkometram, ar kuru R.B. veica alkohola koncentrācijas pārbaudi izelpojamā gaisā, pirmreizēja verificēšana veikta 2005. gada 8. decembrī. Savukārt alkohola koncentrācijas pārbaude izelpojamā gaisā R.B. veikta 2006. gada 12. jūnijā, tas ir, sešus mēnešus un četras dienas pēc pirmreizējās verificēšanas. Apstāklis, ka alkometram, ar kuru R.B. 2006. gada 12. jūnijā veica pārbaudi, nebija veikta atkārtota verificēšana, nedod pamatu apšaubīt minētā alkometra uzrādītos rezultātus, jo normatīvajā aktā nav ietverta stingra prasība verificēt alkometrus reizi pusgadā. Turklāt no pirmreizējas alkometra verificēšanas pagājis pusgads un četras dienas. Tādējādi pusgada termiņš pārsniegts par četrām dienām, kas nav ievērojams termiņš, lai būtu pamats apšaubīt konkrētā alkometra rezultātus. Līdz ar to nav pamatots tiesas sēdē paustais zvērināta advokāta arguments, ka mērījumi nav derīgi.

[3.4] Kā redzams no lietas materiāliem, R.B. piemērots APK 149.¹⁵ panta ceturtajā daļā noteiktais minimālais sods. Tam, vai apelācijas sūdzības iesniedzēja norādītie apstākļi tiek atzīti vai netiek atzīti par atbildību mīkstinošiem, nav izšķirošas nozīmes lietā, jo pirmās instances tiesai nebūtu tiesības noteikt sodu par administratīvo pārkāpumu ārpus ietvariem, ko nosaka normatīvais akts. Ņemot vērā minēto, nav pamatots apelācijas sūdzības arguments, ka pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā APK 33. panta otro daļu, proti, nav vērtējusi atbildību mīkstinošus apstākļus - nebija intensīvas satiksmes un netika radīts apdraudējums apkārtējiem cilvēkiem. Administratīvā soda samazināšanai nevar būt par pamatu arī apelācijas sūdzībā ietvertais arguments, ka R.B. apgādībā ir nepilngadīgs bērns, kurš dzīvo kopā ar R.B., un sakarā ar transportlīdzekļa vadīšanas tiesību zaudēšanu samazināsies ienākumi, ar ko tiks aizskartas nepilngadīgā bērna intereses.

[4] Par Administratīvās apgabaltiesas 2007. gada 23. februāra spriedumu R.B. iesniedzis kasācijas sūdzību, kurā lūdz spriedumu atcelt un izbeigt tiesvedību administratīvā pārkāpuma lietā. Kasācijas sūdzība pamatota ar tālāk minētajiem argumentiem.

[4.1] Bauskas rajona tiesā ir tikušas pārkāptas APK 260. panta pirmajā daļā noteiktās tiesības izmantot tulka pakalpojumus, jo kasācijas sūdzības iesniedzējam - lietuvietim, kurš nezina valsts (latviešu) valodu, Bauskas rajona tiesā 2006.gada 16.jūnijā netika nodrošināta tulka palīdzība. Tādēļ pieļauts procesuālais pārkāpums, kas noveda pie lietas nepareizas izspriešanas.

[4.2] Nepamatota ir atsauce uz Ministru kabineta noteikumiem Nr. 732 (pieņemti 2006. gada 5. septembrī) ar norādi, ka tie bija spēkā pārkāpuma izdarīšanas brīdī, jo šie noteikumi tika pieņemti vairākus mēnešus pēc notikuma. Līdz 2006. gada 8. septembrim spēkā bija Ministru kabineta 1998. gada 31. augusta noteikumi Nr. 334 “Valsts metroloģiskajai kontrolei pakļauto mērīšanas līdzekļu saraksts” (turpmāk - Ministru kabineta noteikumi Nr. 344), kuri apstiprināja valsts metroloģiskajai kontrolei pakļauto mērīšanas līdzekļu sarakstu un noteica to verificēšanas periodiskumu. Šo noteikumu 7.1. apakšpunktā noteikts, ka alkometra verificēšanas periodiskums ir ne retāk kā reizi sešos mēnešos.

[4.3] Nav pamatota tiesas atsauce, ka alkometra, ar kuru veikta R.B. alkohola koncentrācijas pārbaude 2006.gada 12.jūnijā, pirmreizējā verificēšana veikta 2005. gada 8.decembrī, lai gan norādīta pēdējā testēšana.

Nepamatots ir tiesas secinājums, ka minētie noteikumi neparedz stingru nosacījumu verificēt alkometrus reizi pusgadā vai tieši pusgada pēdējā dienā, jo verificēšanas periods jau no 1998. gada ir noteikts ne retāk kā reizi sešos mēnešos vai ne retāk kā divas reizes gadā.

Līdz ar to ir pārkāpti Ministru kabineta noteikumi, kas nosaka metroloģiskajai kontrolei pakļauto mēraparātu verificēšanas periodiskumu, nevis Ministru kabineta noteikumi, kas nosaka prasības mēraparātiem, ar kuriem nosaka alkohola koncentrāciju izelpojamā gaisā, un tāpēc mērījumi būtu uzskatāmi par nederīgiem (kā to atzinusi tiesa). Tādējādi 2006. gada 12. jūnija kontrolē izmantotais mēraparāts nebija izmantojams mērījumu veikšanai, iegūtie mērījumi uzskatāmi par nederīgiem. Līdz ar to nav tiesiska pamata konstatēt, ka kasācijas sūdzības iesniedzēja izelpojamā gaisā bija tāda alkohola koncentrācija, kas aizliedz vadīt transportlīdzekli. Līdz ar to tiesa nav piemērojusi to tiesību normu, kuru vajadzēja piemērot.

[5] Kasācijas sūdzībā R.B. izteicis piekrišanu lietas izskatīšanai rakstveida procesā. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 114. panta pirmajai daļai, ja lietā esošie dokumenti ir pietiekami un tam rakstveidā piekritis pieteicējs, tiesa var izspriest lietu bez tiesas sēdes (rakstveida procesā). Tā kā lietā esošie dokumenti ir pietiekami un tam rakstveidā piekritis kasācijas sūdzības iesniedzējs, lieta tiek izskatīta rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[6] Saskaņā ar APL 347. panta pirmo daļu tiesa, izskatot lietu kasācijas kārtībā, pārbauda lietā esošā sprieduma tiesiskumu pārsūdzētajā daļā attiecībā uz administratīvā procesa dalībnieku, kurš spriedumu pārsūdzējis, un argumentus, kuri minēti kasācijas sūdzībā. Savukārt atbilstoši šā likuma 325. pantam kasācijas instances tiesas kompetencē ir pārbaudīt, vai apelācijas instances tiesa, izskatot lietu, nav pārsniegusi savas kompetences robežas un vai nav pārkāpusi procesuālo vai materiālo tiesību normas.

[7] Kasācijas sūdzībā tiek norādīts, ka Bauskas rajona tiesā tika pārkāptas kasācijas sūdzības iesniedzēja tiesības, kas noteiktas APK 260. pantā, tas ir, personai, kuru sauc pie administratīvās atbildības vai par kuras pārkāpumu lieta tiek izskatīta, ja tā neprot valodu, kurā notiek lietvedība, tiek nodrošinātas tiesības lietot dzimto valodu, kā arī izmantot tulka pakalpojumus likumā noteiktajā kārtībā.

[7.1] Administratīvo lietu departaments piekrīt kasācijas sūdzībā minētajam: ja persona, kuru sauc pie administratīvās atbildības, nesaprot tiesvedības valodu, viņai ir tiesības izmantot tulka pakalpojumus. Nenodrošinot personai šādas tiesības, var tikt pārkāpts tiesiskuma, vienlīdzības un procesuālā taisnīguma princips. Šādas tiesības izriet no Latvijas Republikas Satversmes 92. panta, kas garantē tiesības uz taisnīgu tiesu un tās tiešā tekstā paredz gan APK 260.panta ceturtā daļa, gan APL 110. panta ceturtā daļa. Savukārt APK 266. panta pirmā daļa noteic tulka uzaicināšanas kārtību, proti, ja pastāv apstākļi, kuru dēļ ir pieaicināms tulks, to dara institūcija (amatpersona), kuras lietvedībā ir administratīvā pārkāpuma lieta. Līdzīga satura norma ir ietverta arī APL 110. panta ceturtajā daļā, proti, administratīvā procesa dalībniekam, izņemot juridiskās personas pārstāvi, kurš neprot tiesvedības valodu, tiesa nodrošina tiesības iepazīties ar lietas materiāliem un piedalīties procesuālajās darbībās ar tulka palīdzību.

Arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (turpmāk - Konvencija) tiesības uz tulku paredz tiesību uz taisnīgu tiesu ietvaros, 6. panta 3.a un 3.e punktā nosakot, ka kriminālnoziegumā apsūdzētai personai ir tiesības tikt informētai viņai saprotamā valodā par viņai izvirzītās apsūdzības raksturu un iemeslu, kā arī uz bezmaksas tulka pakalpojumiem, ja viņa nesaprot tiesā lietoto valodu vai nerunā tajā. Minētās tiesības, ņemot vērā konkrēto administratīvo pārkāpumu un administratīvā soda raksturu, attiecas arī uz personu, kuru sauc pie administratīvās atbildības. Tādējādi no minētajām tiesību normām neapšaubāmi izriet personas tiesības izmantot tulka pakalpojumus, ja tā nesaprot tiesvedības valodu. Turklāt šo tiesību izmantošana ir jānodrošina valstij (sal.: Administratīvo lietu departamenta 2007. gada 3. maija sprieduma lietā Nr. SKA-145 9.1. apakšpunkts).

[7.2] Tomēr nevar uzskatīt, ka vienmēr, ja tulks lietā nav piedalījies, ir tikušas pārkāptas personas tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu. Minēto tiesību izmantošanas nodrošināšana nav izprotama tikai formāli, bet ir jāņem vērā, kādēļ tulka nodrošināšana ir nepieciešama.

Kā jau iepriekš tiesu praksē ir atzinis Administratīvo lietu departaments, kā izriet no Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakses, interpretējot iepriekš minētās Konvencijas normas, ir svarīgi, lai persona, kura nesaprot tiesvedības valodu, saprastu visus apsūdzības faktus un to juridisko kvalifikāciju, kas viņai ir nepieciešams, lai varētu pienācīgi sagatavot un realizēt savu aizstāvību (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1989. gada 19. decembra sprieduma lietā Kamasinski pret Austriju 74., 79. punktu). Tādējādi katrā konkrētajā lietā ir jāvērtē tas, vai tulka nepieaicināšana ir liegusi personai saprast notiekošo un traucējusi sagatavot aizstāvību.

Turklāt gan no APK 260. panta ceturtās daļas, gan APL 110. panta ceturtās daļas izriet, ka tulka nepieciešamība konkrētajā lietā ir atkarīga no pašas personas gribas, proti, vai persona vēlas izmantot tai likumā paredzētās tiesības un vai viņa šo savu vēlmi ir darījusi zināmu iestādei un tiesai, jo to, vai persona pietiekami saprot tiesvedības valodu un vai viņai ir saprotami apsūdzības fakti, zina tikai pati persona (sk. Administratīvo lietu departamenta 2007. gada 3. maija sprieduma lietā Nr.SKA-145 9.1. apakšpunktu).

[7.3] Konkrētās lietas kontekstā tas nozīmē, ka APK 260. pantā (un attiecīgi APL 110. pantā) noteikto tiesību pārkāpums būtu noticis, ja lietā nebūtu ticis pieaicināts tulks un R.B. nebūtu sapratis lietā notiekošās darbības un par kādu pārkāpumu viņš tiek saukts pie administratīvās atbildības.

Kā izriet lietas materiāliem, Bauskas rajona tiesas tiesnese 2006. gada 16. jūnijā, izskatot administratīvā pārkāpuma lietas materiālus tiesas sēdē, R.B. izskaidroja APK 260. pantā noteiktās procesa dalībnieka tiesības, tostarp tiesības izmantot tulka pakalpojumus. R.B. iepazīšanos ar šīm tiesībām ir apliecinājis ar parakstu. Kā izriet no lietas materiāliem, R.B. nav lūdzis tiesu pieaicināt tulku, liekot tiesai saprast, ka viņam tiesvedības valoda nav saprotama. Apstāklis, ka kasācijas sūdzības iesniedzējs nav izmantojis savas tiesības lūgt tulku pie lietas izskatīšanas, netieši norāda, ka viņš ir sapratis notiekošo, tai skaitā - ka tiek saukts pie administratīvās atbildības par administratīvā pārkāpuma protokolā konstatēto pārkāpumu. Turklāt, kā minēts iepriekš, tas, vai persona saprot procesā notiekošo, ir atkarīgs tikai un vienīgi no pašas personas, kas tai vajadzības gadījumā ir jādara zināms institūcijai, kas izskata lietu.

Līdz ar to Administratīvo lietu departaments uzskata, ka minētais kasācijas sūdzības arguments ir noraidāms kā nepamatots.

[8] Kasācijas sūdzībā arī norādīts uz to, ka tiesa nepareizi piemērojusi tiesību normas par mēraparātu alkohola koncentrācijas izelpotajā gaisā noteikšanai.

[8.1] Administratīvo lietu departaments, atbildot uz minēto kasācijas sūdzības argumentu, sākotnēji vēlas norādīt uz tiesisko regulējumu šajā jomā.

Ceļu satiksmes likuma 43.⁵ panta pirmā daļa noteic: lai konstatētu alkohola reibumu, Valsts policijas darbinieki ir tiesīgi pārbaudīt transportlīdzekļa vadītāja izelpoto gaisu ar šim nolūkam paredzētu mēraparātu, kas atbilst Ministru kabineta noteiktajām prasībām, vai nogādāt transportlīdzekļa vadītāju medicīnas iestādē šādas pārbaudes veikšanai, ja ir pamatotas aizdomas, ka viņš ir alkohola reibumā, bet izelpotā gaisa pārbaudi nav iespējams veikt vai transportlīdzekļa vadītājs nepiekrīt tās rezultātiem. Kārtību, kādā nosakāma alkohola koncentrācija asinīs un izelpotajā gaisā, nosaka Ministru kabinets.

Minētajā tiesību normā nepārprotami ietverts nosacījums, pie kura policijas darbinieks var konstatēt alkohola reibumu, nenogādājot transportlīdzekļa vadītāju medicīnas iestādē, lai konstatētu alkohola reibumu, proti, policijas darbiniekiem ir jāizmanto mēraparāti (mērierīces), kas paredzēti šim nolūkam un atbilst Ministru kabineta prasībām.

[8.2] Uz minētās tiesību normas un likuma “Par mērījumu vienotību” 7. panta otrās daļas (valsts metroloģiskajai kontrolei pakļauto mērīšanas līdzekļu sarakstu, norādot to verificēšanas periodiskumu, apstiprina Ministru kabinets) deleģējuma pamata Ministru kabinets ir izdevis noteikumus.

2005. gada 20. decembrī Ministru kabinets ir pieņēmis noteikumus Nr. 977 “Prasības mēraparātiem, ar kuriem nosaka alkohola koncentrāciju personas izelpotajā gaisā” (stājās spēkā 2006. gada 1. janvārī un bija spēkā arī pārkāpuma izdarīšanas dienā), kas nosaka prasības valsts metroloģiskajai kontrolei pakļauta­jiem mēraparātiem, ar kuriem nosaka alkohola koncentrāciju personas izelpotajā gaisā (alkometri). Šo noteikumu 4. punkts noteic, ka alkohola koncentrācijas noteikšanai izelpotajā gaisā izmanto alkomet­rus, kuriem veikta: 1) mēraparāta tipa apstiprināšana un pirmreizējā verificēšana saskaņā ar normatīvajiem aktiem par valsts metroloģiskajai kontrolei pakļauto mērīšanas līdzekļu metroloģiskās kontroles kārtību, un to apliecina tipa apstiprināšanas sertifikāts, tipa apstiprinājuma zīme un pirmreizējās verificēšanas atzīme; 2) atkārtota verificēšana saskaņā ar normatīvajiem aktiem par valsts metroloģiskajai kontrolei pakļauto mērīšanas līdzekļu metroloģiskās kontroles kārtību, un to apliecina verificēšanas sertifikāts un verificēšanas uzlīme.

Savukārt valsts metroloģiskajai kontrolei pakļauto mērīšanas līdzekļu saraksts tika apstiprināts, Ministru kabinetam 1998. gada 31. augustā (noteikumi Nr. 334; spēkā līdz 2006. gada 21. jūlijam), 2006. gada 5. septembrī (noteikumi Nr. 732) un 2007. gada 9. janvārī (noteikumi Nr. 40) izdodot noteikumus, kas nosaka valsts metroloģiskajai kontrolei pakļauto mērīšanas līdzekļu sarakstu un to verificēšanas periodiskumu. Atbilstoši minētajiem noteikumiem valsts metroloģiskajai kontrolei pakļautie mērīšanas līdzekļi ik pēc noteikta laika ir jāverificē (saskaņā ar noteikumiem Nr. 334 - reizi sešos mēnešos; saskaņā ar noteikumiem Nr. 732 un Nr. 40 - divas reizes gadā), tas ir, tiem jāizdara to derīguma pārbaude atbilstoši valstī noteiktajām tehniskajām prasībām.

No minētā tādējādi izriet, ka, veicot alkohola koncentrācijas izelpotajā gaisā pārbaudi ar šim nolūkam paredzētu mēraparātu, tam jāatbilst noteiktām tehniskām prasībām, ko apliecina verificēšanas sertifikāts un verificēšanas uzlīme. Turklāt verificēšanai ir jābūt veiktai noteiktā laika periodā.

[8.3] Kā secināms no iepriekš minēto noteikumu izdošanas un spēkā esamības laika, pārkāpuma izdarīšanas dienā - 2006. gada 12. jūnijā - spēkā bija Ministru kabineta 1998. gada 31. augusta noteikumi Nr. 334 un 2005. gada 20. decembra Ministru kabineta noteikumi Nr. 977. Atbilstoši minēto noteikumu normām alkometriem verificēšanas periods bija ne retāk kā reizi sešos mēnešos. Tas nozīmē: ja, izmantojot mēraparātu, konstatējams, ka pēdējā pusgada laikā pārbaude šim mēraparātam nav veikta, mēraparāts nav atzīstams par verificētu un nav izmantojams pārbaudes veikšanai.

Kā konstatējusi apgabaltiesa, pēdējo reizi alkometrs, kas tika izmantots, pārbaudot R.B. alkohola koncentrāciju izelpotajā gaisā, bija verificēts 2005. gada 8. decembrī, tas ir, pirms sešiem mēnešiem un četrām dienām. Tas nozīmē, ka alkometrs, kurš tika izmantots R.B., pēdējā pusgadā verificēts nebija, kaut arī termiņš, kā konstatējusi apgabaltiesa (sk. apgabaltiesas sprieduma 12. punktu), bija pārsniegts tikai par četrām dienām.

Šajā sakarā var piekrist kasācijas sūdzībā norādītajam, ka tiesa nepamatoti piemērojusi Ministru kabineta 2006. gada 5. septembra noteikumus Nr. 732, kas pārkāpuma izdarīšanas dienā - 2006. gada 12. jūnijā - vēl nebija pieņemti, līdz ar to nevarēja tikt piemēroti šajā lietā. Tāpat Administratīvo lietu departaments neanalizē apgabaltiesas argumentus, kas attiecas uz šiem Ministru kabineta noteikumiem, jo tos tiesai piemērot nevajadzēja.

Turklāt pamatots ir kasācijas sūdzības iesniedzēja arguments, ka tiesas spriedumā terminoloģija nav konsekventa, lietojot terminus “pirmreizējā verificēšana” un “pēdējā verificēšana”. Tomēr šajā gadījumā lietotajai terminoloģijai nav izšķirošas nozīmes lietā, jo svarīgi zināt, kad mērierīcei pēdējo reizi veikta tās atbilstības tehniskajām prasībām procedūra (pēdējā verificēšana), kam savukārt ir nozīme, noskaidrojot, vai konkrētais mēraparāts bija derīgs pārbaudes veikšanai. Kā tika minēts iepriekš, nepieciešamais sešu mēnešu termiņš 2006. gada 12. jūnijā bija pārsniegts.

[8.4] Tādējādi, ievērojot šā sprieduma 8.1.-8.3. apakšpunktā secināto, jānoskaidro, vai šajā lietā izmantotā mēraparāta nolasījums ir izmantojams kā pierādījums lietā.

Administratīvo lietu departamenta ieskatā, gan Ceļu satiksmes likums un tam pakārtotie Ministru kabineta noteikumi, gan likums “Par mērījumu vienotību” un tam pakārtotie Ministru kabineta noteikumi neietver tikai formālas prasības, kuru ievērošanai nebūtu nozīmes vai būtu maza nozīme. Mērījumu pareizība ir būtiska gan iespējamam pārkāpējam (ar to tiek pierādīta viņa vaina pārkāpumā), gan sabiedrībai, kura ir ieinteresēta, lai ceļu satiksmes kontrolē tiktu pareizi noskaidroti fakti, to skaitā braukšanas ātrums, alkohola reibuma pakāpe, lai arī citi ceļu satiksmes dalībnieki tiktu pasargāti no pārkāpumiem. Likumdevējs pie šobrīd pastāvošā tehnoloģiju attīstības līmeņa ir pietiekami apsvēris iespējamos un nepieciešamos faktu konstatēšanas līdzekļus, paredzot arī ļoti konkrētas prasības alkometriem. Tikai tad, ja mērījums ir veikts atbilstoši šīm prasībām, tā rādījumus var uzskatīt par pietiekami ticamiem konkrēta fakta konstatēšanā. Tiesai šajā ziņā nav jāizdara apsvērumi likumdevēja vietā un jāizdara secinājumi par ticamību.

Līdz ar to, ja konkrētais alkometra verifikācijai noteiktais termiņš ir ticis pārsniegts un alkometrs atzīstams par neverificētu, tad tā mērījuma ticamības jautājums neietilpst tiesas vērtējumā, bet būtu jāizdara secinājums, ka mērījumu fiksējošs pierādījums nav pieļaujams. Tai pašā laikā, kā uzskata Administratīvo lietu departaments, būtu jāņem vērā arī verificēšanas (sk. likuma “Par mērījumu vienotību” 1.panta 16.punktu) un tās procesa laikā veiktās kalibrēšanas (sk. likuma “Par mērījumu vienotību” 1. panta 3. punktu, Ministru kabineta 2005. gada 28. jūnija noteikumu Nr. 452 “Noteikumi par mērīšanas līdzekļu verificēšanu, verificēšanas sertifikātiem un verificēšanas atzīmēm” 8. punktu) būtība un jāizvērtē, iespējams, vēlāk veiktas alkometra verifikācijas ietekme uz jautājumu par konkrētā pierādījuma pieļaujamību.

[9] Tā kā apgabaltiesa vadījusies pēc nepareiziem Ministru kabineta noteikumiem, kuri nosaka alkometra verificēšanas periodiskumu un tā kā nav atbilstoši šajā spriedumā norādītajiem normatīvajiem aktiem izvērtējusi lietā būtiska pierādījuma (alkometra rādījumu) pieļaujamības jautājumu, spriedums ir atceļams un lieta nododama jaunai izskatīšanai.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 348. panta 2. punktu un 351. pantu, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments

nosprieda

atcelt Administratīvās apgabaltiesas 2007. gada 23. februāra spriedumu un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai Administratīvajai apgabaltiesai. Spriedums nav pārsūdzams.

Priekšsēdētāja tiesnese R. Vīduša

Senatore J. Briede, senatore I. Skultāne