brīvība.info

• Publicēts:aprīlis 15th, 2007
• Komentāri:Komentāru nav
• Kategorija:Izpausmes brīvība

Vārds cenzūra ir radies no latīņu vārda – censura. Savu pašreizējo jēgu vārds ieguva 15. gadsimtā. Vārda visizplatītākā nozīme ir – valsts kontrole (parasti iepriekšēja pārbaide) pār iespieddarbiem, televīziju un radio. Patiesībā cenzūru var realizēt pār jebkuru no masu medijiem. Cenzūras mērķis ir ierobežot informāciju. Jebkuras cenzūras izmantošanas mērķis ir unificēt domāšanu, atņemt sabiedrībai zināšanas. Savā būtībā cenzūra līdzinās “kaitīgo” dzīvnieku iznīcināšanai.

Galvenais cenzūras aspekts ir cilvēku sadalīšana vismaz divās šķirās: pirmā šķira lemj, ko otra šķira drīkst zināt un ko ne, un, saskaņā ar šo lēmumu, ierobežo “kaitīgo” informāciju. Nav grūti secināt, ka šāds stāvoklis ir pretrunā demokrātijas principiem. Ja visi ir pietiekami gudri, lai ievēlētu politiskos vadītājus, tad viņi ir pietiekami saprātīgi, lai tiktu galā ar visu informāciju.

Lielā daļā valstu cenzūra ir aizliegta ar likumu – nereti cenzūras aizliegums ir ietverts valstu konstitūcijās, konstitucionālajos likumos un/vai īpašos likomos par presi un masu medijiem (piem., Latvijā un Krievijā). Tomēr realitāte ir citāda. Ir arī izņēmumi no vārda brīvības. Visklasiskākais piemērs ir rasu un nacionālā naida propagandas aizliegums.

Pasaulē ir tikai dažas valstis, kurās ir īpašas valsts institūcijas cenzūras realizēšanai. Tās ir valstis, kurās pastāv autoritārs režīms vai diktatūra. Attiecībā uz demokrātiskajām valstīm, tad, diemžēl, jāatzīst, ka arī tajās pastāv cenzūra. Starptautiskā organizācija Index on Censorship norāda kā pat tādās valstīs kā ASV, Francija un Lielbritānija pastāv likumdošanas normas, kuras var tikt vai arī tiek izmantotas informācijas ierobežošanai. Tomēr cenzūra šajās valstīs lielākoties tiek realizēta netiešā formā – kā iespēja kontrolēt vai iespaidot masu medijus, ko veic valsts, sabiedriskās vai privātās institūcijas (vai to atsevišķas amatpersonas). Valsts iestādes un amatpersonas to var darīt, piem., izsniedzot vai neizsniedzot dažādas atļaujas un licences. Dažkārt cenzūra var izpausties kā atbildīgo amatpersonu politisks spiediens uz valsts īpašumā esošajiem masu medijiem, lai liegtu tiem izplatīt informāciju, kas “kaitē” valsts interesēm vai politiskajai elitei. Protams, valsts (sabiedriskie) mediji ir dilemmas priekšā – izplatīt vai nē informāciju, kas var izsaukt politisku nestabilitāti vai skart valsts intereses.

Tirgus ekonomikā masu mediji darbojas atbilstoši tirgus likumiem. No vienas puses – izplatīta tiek tikai tā informācija, pēc kuras ir pieprasījums. No otras – pieprasījumu veicina reklāma. Šādā veidā masu mediji realizē iekšējo cenzūru – atlasot pieprasīto informāciju, padarot to šokējošu, vienpusēju un neobjektīvu. Nesenā pagātnē, lai izplatītu masu medijiem nevēlamu informāciju (piem., politiskos manifestus u.tml.), tika pat pielietotas ekstremālas metodes: badastreiki, piketi, utt. līdz pat terora aktiem. Mediji ir bizness un informācija ir lieta, ko var pirkt un pārdot.