Kāpēc informācija grib būt brīva?

by Atis

Šīs vietnes devīze ir “Informācija grib būt brīva!” Šo frāzi jeb saukli izmanto daudzi aktīviskti, kas cīnās pret informācijas pieejamības ierobežošanu. Bet ko tas īsti nozīmē? Manuprāt, uz to ļoti labi atbildēts Times rakstā “Kāpēc jūsu personiskā informācija grib būt brīva?” Proti, tāda vienkārši ir informācijas (precīzāk – sabiedrības) daba, ka kādam atlāta tā turpina izplatīties. Pie tam – ģeometriskā progresijā (atceramies nesenās baumas par Swedbank?). Un, ņemot vērā informācijas un komunikāciju tehnoloģiju attīstību, reiz puliskotu informāciju ir praktiski neiespējami apturēt vai izdzēst. “Cenzūru internets uztver kā bojājumu un to apiet.” Par spīti daudzu lielvalstu vēlmei cenzēt internetu, tas nav pilnībā iespējams. Cilvēki arvien atrod jaunas iespējas, kā apiet ierobežojumus.
Kad runājam par cenzūru, parasti nāk prātā tādas valstis kā Ķīna un Ziemeļkoreja. Vai arī ASV, kad tas saistās ar tās drošibas interesēm (Wikileaks) vai autortiesībām (SOPA, PIPA, ACTA). Taču ikvienā no mums iekšā sēž mazs cenzoriņš – ikvienam ir kāda informācija, ko tas nevēlas darīt publiski pieejamu, piemēram, personas dati. Tomēr informācijas iedaba būt brīvai attiecas arī uz to. Un tas ir jāpieņem – nevis jāmēģina ieviest principi un regulējums, kas nekad nestrādās (kā to mēģina, piemēram, Eiropas Savienība ar “tiesībām būt aizmirstam“), bet, piemēram, jau izstrādājot informācijas sistēmas jāparedz pienācīgi drošības un informācijas vadības mehānismi (piemēram, princips “privacy by default“). Un, pirmām kārtām, katram pašam jākontrolē informācija, ko tas publisko, nevis jācenšas pēc tam sasmelt nesasmeļamo.

ES ierobežos izsekošanas tehnoloģiju eksportu

by Atis

Eiropas Savienība Parlaments 27. septembrī pieņēma lēmumu ierobežot telefona sarunu un datu pārtveršanas jeb tā saucamo “izsekošanas” tehnoloģiju eksportu uz valstīm, kas izmanto šos rīkus, lai pārkāptu vai ierobežotu cilvēktiesības, demokrātijas pamatprincipus vai vārda brīvību. Lēmums tapis reaģējot uz ziņām, ka arābu valstu valdības eiropiešu tehnoloģijas izmantotāja, lai apspiest „Arābu pavasari” šā gada sākumā. Lēmuma izpilde ir atstāta katras dalībvalsts ziņā.

Datu aizsardzība mākonī

by Atis

Datu glabāšana mākonī ir ļoti populāra, jo ļauj samazināt izmaksas – maksājot tikai par saņemto un nerūpējoties par tehnkas uzturēšanas izmaksām. Tomēr, uzglabājot datus mākonī – tajā skaitā, izmantojot dažadus web pakalpojumus kā Google Mail, jārēķinās, ka tiem var piekļūt arī citu valstu tiesībsargājošās iestādes (nemaz nerunājot par pakalpojuma nodrošinātājiem), ja šie dati fiziski atrodas citā valstī (vai pat valstīs). Piemēram, ASV tiesībsargājošām iestādēm ir visai plašas tiesības piekļūt ne tikai tiem datiem, kas atrodas tās teritorijā, bet arī tiem datiem, kas ir ASV uzņēmu rīcībā, neatkarīgi no to atrašanās vietas. Tātad, ja izmantojat ASV hostinga kompānijas pakalpojumus, tad arī jūsu datiem varēs piekļūt ASV iestādes, pat ja fizisku jūsu dati atradīsies uz servera Lielbritānijā.

Jāuzsver, ka datu pārziņi no Eiropas Savienības (ES) nedrīkst nodot fizisko personu datus uz valstīm ārpus ES, kas nenodrošina ES atbilstošu datu aizsardzības līmeni (datu nodošana uz šīm valstīm pieļaujama atsevišķos gadījumos, ievērojot papildus datu aisardzības prasības). Jāatzīst, ka salīdzinoši nedaudzas valstis ir atzītas par tādām, kas nodrošina ES atbilstošu personas datu aizsardzību un ASV nav starp tām. Līdz ar to uzņēmumiem, kas apstrādā fizisko personu datus (piemēram, pieņem maksājumus) ir rūpīgi jāpārdomā par pakalpojumu sniedzēju izvēli. Diemžēl ne vienmēr ir zināms par to, kur tad reāli dati atrodas, jo arī pakalpojuma sniedzējs var izmantot citu pakalpojumu sniedzēju pakalpojumus, kas datus glabā mākonī, par ko pakalpojuma saņēmējam nav ne jausmas.

Protams, ja personas dati apstrādāti netiek (piem., tiek uzturēta vienkārša “vizītkartes tipa” mājas lapa), šis jautājums nav tik aktuāls. Tomēr jāātceras, ka personas datu definīcija ir tik plaša, ka pat vienkārša mājas lapa var saturēt personas datus – piemēram, darbinieku vārdu, uzvārdu, fotogrāfiju un mobilā tālruņa numuru, kas kopā būs personas dati.

Tajā pat laikā datu glabāšanai uz serveriem, kas atrodas ārpus Latvijas kaut kur mistiskā mākonī, ir savi plusi. Piemēras, pakalpojuma funkcionalitāte un cena. Tāpat arī datu drošība un vēlme pasargāt savus datus no svešām acīm – citu valstu dienestus diez vai interesēs mūsu glabātie dati (ja vien tie nav saistīti ar starptautisko noziedzību vai bērnu pornogrāfiju), savukārt, nevienam nav noslēpums, ka Latvijas dienesti mēdz būt nepamatoti ziņkārīgi (atzerēsimies, kaut vai Jaunalksnes sarunu ierakstus).

Kopsavilkumā: pirms izvēlēties pakalpojumu saņemšanu internetā, neatkarīgi no šī pakalpojuma veida (datu glabāšana, e-pasts, utt.), ir vērts rūpīgi izanalizēt visus no tā izrietošos ieguvumus un riskus.

Kā sevi pasargāt sevi lietojot mobilo tālruni

by Atis

Praktiski padomi tiem, kas vēlas sevi pasargāt lietojot internetu un mobilo tālruni. Domāts vārda brīvībai nedraudzīgās arābu valstīs dzīvojošajiem, bet gan jau šādas tādas atziņas nenāks par ļaunu arī citiem.

Protecting Your Security Online

Personas kods briesmās?

by Atis

Šodien Dienas biznesā raksts par to, ka tiek domāts par personas koda maiņu – šāda iespēja piekļauta Uzņēmumu reģistra Konsultatīvās padomes nozaru ekspertu diskusijā par uzņēmumu amatpersonu un kapitāldaļu turētāju personas datu aizsardzību. To, ka personas kods, kura pirmā daļa satus dzimšanas datus (tātad – personas datus) , rada problēmas personas datu aizsardzībā, atzīst arī Datu valsts inspekcijas direktore Signe Plūmiņa. Viņasprāt, personas koda maiņa ir ir tikai laika jautājums un būs jāveic šā vai tā.

Tomēr šobrīd tā ir tikai ideja, kas vēl ir nopietni jāizvērtē. Jāņem vērā, ka esošo personu nomaiņa prasīs nozīmīgas izmaksas gan valstij, gan privātpersonām, jo tas nozīmē gan datu bāzēs esošās informācijas maiņu, gan dokumentu nomaiņu u.tml. Vienkāršākais variants ir  nemainīt visus jau piešķirtos personas kodus, un kodus ar jauno struktūru piešķirt tikai turpmāk, t.i., iegūstot personas kodu vai mainot pēc savas izvēles.

Tehno-panika

by Atis

Time-Magazine-Techno-Panic

TechLiberation raksta par tehnoloģiju radīto paniku un to, kāpēc tās atkārtojas tik regulāri – ik pa 3 – 5 gadiem, ar tieksmi paātrināties. Piemēram, kopš 1980tajiem Rietumus (pie mums, kā parasti, viss ar vairāku gadu aizturi) ir pāršalkuši šādi tehno-panikas viļņi:

  • 1980to vidus: dziesmu teksti un videoklipi
  • 1990to sākums – vidus: vardarbīgās videospēles
  • 1990to vidus – beigas: pornogrāfija internetā
  • 1990to beigas – 2000o sākums: pārlūku sīklietotnes (cookies) + bērnu privātums
  • 2000o vidus: vardarbība TV un filmās
  • 2000o vidus – beigas: glūņas un pedofili internetā
  • 2000o beigas: kiberkarš
  • 2000o beigas: privātums internetā

Jāpiebilst, ka panika nav tikai ar tehnoloģijām saistīta. Tā, piemēram, “pasaules gals” notiek visai regulāri.

Privātums Eiropas Savienībā

by Atis

Vairākas Eiropas nevalstiskās organizācijas, kas darbojas cilvēktiesību, brīvību un privātuma aizsardzības jomā – Privacy International, Electronic Privacy Information Center (EPIC) un Center for Media and Communications Studies (CMCS) – ir veikušas salīdzinošo pētījumu par personas datu aizsardzību Eiropas Savienībā.

EPHR-2010-Table

Pēc vidējā vērtējuma Latvija ir vienlīdz sliktā līmenī kā pārējas ES valstis. Mazliet sliktāks stāvoklis par ES vidējo ir Itālijā un Lielbritānijā, bet mazliet labāks – Grieķijā un Kiprā.

Ir pieejami arī pētījumi par katru dalībvalsti atsevišķi, tajā skaitā Latviju (https://www.privacyinternational.org/node/6923).

Mūsu dati ES informācijas sistēmās

by Atis

Ja kādu interesē kādi dati tiek saglabāti dažādās Eiropas Savienības informācijas sistēmās (kā arī to glabāšanas pamats), te būs apkopojums: http://europa.eu/rapid/pressReleasesAction.do?reference=MEMO/10/349&format=HTML&aged=0&language=EN&guiLanguage=en

Pārlūki neaizsargā privātumu tik labi, kā lietotāji sagaida

by Atis

Privātums ir nozīmīgs daudziem interneta lietotājiem. Pārlūku ražotāji to zina un tāpēc visos lielākajos interneta pārlūkos šobrīd ir funkcija “Private browsing”, kas ļauj palielināt interneta pārlūkošanas privātumu, izdzēšot pārlūkošanas “pēdas” no datora un palielinot pārlūkošanas anonimitāti. Tomēr ASV zinātnieki savā pētījumā nonākuši pie secinājuma, ka realitātē pārlūki nenodrošina tās prasības, ko sagaida lietotāji. Vislielāko apdraudējumu rada dažādi pārlūku spraudņi, kas var būt nesaderīgi ar privātas pārlūkošanas režīmu.

Ar pētījumu var iepazīties te (PDF fails, 492KB).

Nepanesamais jaunības kailums

by Atis

Robeža starp erotiku un pornogrāfiju ir ļoti izplūdusi. Latvijā pat bija doma dibināt ekspertu komisiju, kas spētu šādu robežu novilkt. Taču vēlāk atmeta ar roku. Laikam pietrūka ekspertu. Taču problēma paliek. Īpaši, ja to, piemēram, nosauc par mākslu un piekar pie sienas publiskā telpā. Un, nedo’ Die’s, ja kaildarbā ir bērni. Tad var sanākt pavisam traki, jo vienmēr atradīsies kāds pervelis formastērpā, kas tur nepārprotami saskatīs pornogrāfiju. Atcerēsimies kaut vai skandālu ar “operas puisēnu”. Kādu laiku atpakaļ briti bloķēja pieeju wikipedia.org dēļ vācu grupas Scorpions 1976.gada albuma Virgin Killer vāciņa ar kailu meiteni.

Šoreiz liksta atkal piemeklējusi Britus. Galerijas Tate Modern kuratori nezin, ko iesākt ar mākslinieka Ričarda Prinsa (Richard Prince) darbu, kurā tas reproducējis Garija Grosa (Gary Gross) fotogrāfiju ar kailu tolaik vēl 10 gadus jauno aktrisi Brūku Šīldsu (Brooke Shields). Bildes kompozīcija ir neapšaubāmi seksuāla – ne velti tās nosaukums: Sieviete bērnā (The woman in the child). Tāpēc izstādes kuratori ir neziņā par to vai turpināt bildi izstādīt un viņiem savu padomu dāsni atvēl policija.

Taču šim jautājumam ir viens ļoti būtisks aspekts, kurš parasti tiek apskatīts ļoti abstrakti. Proti – kāda ir bērna attieksme pret fotogrāfiju? Tās taču ir bērnu intereses, kuru aizsardzība ir pamats šādu bilžu izgatavošanas un izplatīšanas aizliegumam. Gan “operas pusēna”, gan Scorpions gadījumā uzņēmumu autores bija bērnu mātes. Meitene uz “Virgin Killer” vāciņa nu jau ir liela un norāda, ka viņai šī bilde nav sagādājusi nekādas problēmas. Citādi ir ar Brūku – viņa ir loti neapmierināta ar šīs bildes klejošanu publiskajā telpā. Lai ierobežotu tās izplatību Brūka ir vērsusies tiesā, taču nesekmīgi, jo mātes parakstītais līgums deva fotogrāfam neierobežotas  tiesības uz fotogrāfijas izmantošanu. Taču nevienā no gadījumiem bildes “subjekta” attieksmei pret to nav bijusi nozīme izskatot jautājumu par tās izplatīšanas ierobežošanu.

Vairāk par šo tēmu:

Nākamā lapa »