- Publicēts:februāris 1st, 2012
- Komentāri:Komentāru nav
- Kategorija:Internets, Izpausmes brīvība, Privātums
Šīs vietnes devīze ir “Informācija grib būt brīva!” Šo frāzi jeb saukli izmanto daudzi aktīviskti, kas cīnās pret informācijas pieejamības ierobežošanu. Bet ko tas īsti nozīmē? Manuprāt, uz to ļoti labi atbildēts Times rakstā “Kāpēc jūsu personiskā informācija grib būt brīva?” Proti, tāda vienkārši ir informācijas (precīzāk – sabiedrības) daba, ka kādam atlāta tā turpina izplatīties. Pie tam – ģeometriskā progresijā (atceramies nesenās baumas par Swedbank?). Un, ņemot vērā informācijas un komunikāciju tehnoloģiju attīstību, reiz puliskotu informāciju ir praktiski neiespējami apturēt vai izdzēst. “Cenzūru internets uztver kā bojājumu un to apiet.” Par spīti daudzu lielvalstu vēlmei cenzēt internetu, tas nav pilnībā iespējams. Cilvēki arvien atrod jaunas iespējas, kā apiet ierobežojumus.
Kad runājam par cenzūru, parasti nāk prātā tādas valstis kā Ķīna un Ziemeļkoreja. Vai arī ASV, kad tas saistās ar tās drošibas interesēm (Wikileaks) vai autortiesībām (SOPA, PIPA, ACTA). Taču ikvienā no mums iekšā sēž mazs cenzoriņš – ikvienam ir kāda informācija, ko tas nevēlas darīt publiski pieejamu, piemēram, personas dati. Tomēr informācijas iedaba būt brīvai attiecas arī uz to. Un tas ir jāpieņem – nevis jāmēģina ieviest principi un regulējums, kas nekad nestrādās (kā to mēģina, piemēram, Eiropas Savienība ar “tiesībām būt aizmirstam“), bet, piemēram, jau izstrādājot informācijas sistēmas jāparedz pienācīgi drošības un informācijas vadības mehānismi (piemēram, princips “privacy by default“). Un, pirmām kārtām, katram pašam jākontrolē informācija, ko tas publisko, nevis jācenšas pēc tam sasmelt nesasmeļamo.


