Free Software Foundation (”FSF”) ir cēlis prasību pret Cisco par autortiesibu pārkāpumiem. FSF uzskata, ka Cisco ir pārkāpis atvērtā koda licenču GPL v.2 un Lesser GPL versiju 2.0 un 2.1 noteikumus izplatot programmatūru bez pirmkoda (source code). Kā norāda FSF, Cisco Linksys nodaļa ir izplatījusi programmatūru (firmware) ar minēto licenču nosacījumiem, taču nepievienojot programmu izejas kodus, tā liedzot lietotājiem modificēt šo programmatūru.
Vairāk par šo lietu:
Prasība lejupielādējama šeit (PDF fails).
1.decembrī Konkurences padome pieņēma lēmumu par naudas soda 11 134 latu apmērā un tiesiskā pienākuma izbeigt konstatētos pārkāpumus piemērošanu biedrībai „Autortiesību un komunicēšanas konsultāciju aģentūra/Latvijas autoru apvienība” (AKKA/LAA) par ļaunprātīga dominējošā stāvokļa izmantošanu, piemērojot netaisnīgus autoratlīdzības tarifus par muzikālo darbu publisko izpildījumu.
Konkurences padome atzinusi par netaisnīgiem AKKA/LAA noteiktos autoratlīdzības tarifus par muzikālo darbu publisko izpildījumu veikaliem, kuros netiek tirgotas audio kasetes un kompaktdiski, kā arī frizētavām, solārijiem, modes saloniem u.c. – gan Latvijas mērogā, gan salīdzinot tos ar analoģiskiem tarifiem Igaunijā un Lietuvā. Gada maksa par muzikālo darbu publisko izpildījumu Latvijā ir vairākas reizes augstāka nekā minētajās kaimiņvalstīs. Vienlaikus norādīts, ka AKKA/LAA noteiktie tarifi nav balstīta uz objektīviem kritērijiem un AKKA/LAA piemēroto tarifikācijas sistēmu, kuras pamatā ir mūzikas lietotāju iedalījums grupās pēc ģeogrāfiskā principa, veidojot krasas tarifu atšķirības – līdz pat 2,75 reizēm Latvijas ietvaros.
Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesa ir noraidījusi Lego klucīšus reģistrēt kā Eiropas Savienības preču zīmi, pamatajot savu lēmumu ar to, ka klucīšu forma ir funkcionāla – tai tādai ir jābūt, lai klucīši darbotos kā paredzēts. Līdz ar to tagad ikviens ir tiesīgs ražot Lego lolojumam identiskus klucīšus.
Vairāk par šo tēmu:
Austrālijas Statistikas Birojs turpmāk publicēs savu informāciju ar Creative Commons licenci – tā vēsta šīs iestādes mājas lapa. Austrālijas Statistikas Birojs izmantos Creative commons attribution 2.5. Australia licenci, kas nosaka, ka publicētā informācija ir brīvi izmantojama, norādot avotu – tas ir, atsauci uz Austrālijas Statistikas Biroju. Tikmēr Latvijas Republikas Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapu rotātā uzraksts “Copyright © 2006” un šāds teksts:
Visas tiesības, ieskaitot autortiesības, uz šo statistisko pakalpojumu ir CSP īpašums. Atsaucoties uz datiem, kas iegūti šī pakalpojuma rezultātā, pakalpojuma izmantotājam jānorāda CSP kā datu avots.
Šī pakalpojuma lietotājam aizliegts nodot tālāk šo statistisko pakalpojumu komerciālos nolūkos vai pārdot to tālāk vai arī būtiski izmantot datus līdzīgu darbību veikšanai, vai arī elektroniski tālāk nodot šo statistisko pakalpojumu pilnībā vai arī tā daļu bez rakstiskas CSB atļaujas.
Man gan īsti nav saprotams, kāpēc informācija, kura tiek apkopota par valsts naudu (turklāt lielu daļu tās veido uzņēmumu iesniegtā informāciju) nav brīvi pieejama un izmantojama. Protams, norādot datu avotu.
Man vienmēr licies interesants jautājums – kur ir robežas tām prasībām, kuras lietotājam var uzlikt ar darba izmantošanas licenci (angliski – EULA jeb end-user license agreement). Te būs viens lielisks komikss par tēmu.
Public domain varētu tulkot kā sabiedrisko īpašumu. Senāk (18. un 19.gadsimtā) Amerikas Savienotajās Valstīs šo terminu attiecināja uz zemēm, kurām nebija īpašnieka jeb īpašnieks bija sabiedrība. Taču tagad šo terminu galvenokārt saista ar autortiesībām, īpaši anglosakšu tiesību loka zemēs. Ar šo terminu tiek apzīmēti darbi, kuru izmantošanu neierobežo autortiesības. Parasti šādi darbi tiek īpaši noteikti normatīvajos aktos (piemēram, autortiesības neattiecas uz tiesas nolēmumiem) vai darbiem notek to aizsardzības termiņš (Latvijā un lielākajā daļā Rietumvalstu tas ir 70 gadi pēc autora nāves). Agrāk ASV liela daļa darbu bija “sabiedriskais īpašums”, jo tiem bija īss aizsardzības termiņš kā arī autortiesības vajadzēja īpaši reģistrēt (pretstatā mūsdienām). Daudzi brīvās kultūras piekritēji šos laikus asociē ar brīvās kultūras zelta laikmetu.
Jāsaka, ka Latvijas autortiesībās nepastāv analogs terminam “public domain” – atbilstošie darbi tiek dēvēti vai nu par neaizsargājamiem darbiem (Autortiesību likuma 6.pants) vai darbiem, attiecībā uz kuriem izbeidzies autortiesību termiņš (Autortiesību likuma 39.pants). Ideja tā pati – šādus darbus var brīvi izmantot ikvens nemaksājot autoratlīdzību. Tiesa, ievērojot autora tiesības uz vārdu un darba neaizskaramību.
Saistībā ar šo – Džeims Boils ir publicejis grāmatu ar nosaukumu “The Public Domain: Enclosing the Commons of the Mind“, kurā apskata apskata ideju par intelektuālajiem darbiem kā sabiedrisko īpašumu, autortiesību vēsturi un to, kāpēc mūsdienās gandrīz itviss itelektuālaisīpašums kādam pieder. Grāmata ir lejupielādējama bez maksas un tiek izplatīta ar Creative Commons Attribution-Noncommercial-Share Alike licenci.
Creative Commons licences kļūst arvien populārākās. Piemēram, flickr ir pievienojis iespēju bilžu publicētājiem izvēlēties vienu no Creative Commons licencēm. Ne tikai ASV, bet arī Latvijā arvien vairāk cilvēku izvēlas izplatīt savus darbus saskaņā ar kādas no Creative Commons licences noteikumiem.
Tomēr līdz šim tiesās nav bijušas lietas par Creative Commons licenču pārkāpumiem. Līdz šim es biju dzirdējis tikai par Bulgārijas tiesas skatīto Jeļenko Jeļenkova (Elenko Elenkov) prasību pret laikrakstu “24 hours” par to, ka laikraksts publicējis viņa bildi nenorādot autoru, kaut gan bilde bija licencēta ar Creative Commons licenci, kuras prasība ir norādīt autoru. Taču prasība nesatur tiešu atsauci uz uz Creative Commons, līdz ar to tiesa nemaz neskatīja jautājumu par šīs licences piemērojamību un tās noteikumu pārkāpumu (autora tiesības prasīt norādīt tā vārdu pie publikācijas ir autortiesību “standarts” un parasti ir noteiktas ar likumu; piemēram, Latvijā).
Tāpēc viens no pirmajiem spriedumiem šajā saistībā ar Creative Commons varētu būt vakardienas ASV Federālās tiesas spriedums, kas atzīst, ka Creative Commons ir licence (nevis līgums) un tās noteikumu ievērošana ir priekšnoteikums darba izmantošanai. Savukārt šīs licences pārkāpums ir uzskatāms par autortiesību pārkāpumu.
Lai arī uz Latviju šis spriedums nekādi neattiecas, šis spriedums parāda, ka vismaz ASV tiesas atzīst Creative Commons licences. Neredzu iemeslu, lai Latvijā būtu savādāk.
Eiropā vai ASV autortiesību “aizstāvji” pēdējā laikā daudz runā par nepieciešamību aizliegt torentu lapas vai vienādranga tīklus, saskatot tajā visu ļaunuma sakni. Ar dažādām sekmēm tie mēģināts lobēt likumdevējus vienlaikus cenšoties piespiest interneta pakalpojumu sniedzējus izmantot tehnoloģiskus risinājumus cīņai ar p2p tīkliem. Atsevišķos gadījumos tiek izmantota arī tiesa.
Daudzi kā glābiņu no autortiesību “karotājiem” pārcēla savas lapas uz austrumiem. Jo tālāk, jo labāk – Ukrainu, Ķīnu, Malaiziju. Pēdējā, šķiet, bija īpaši iecienīta tehnoloģiju augstās attīstības un ne īpaši aktīvās cīņas ar autortiesību pārkāpumiem dēļ. Malaizijā izvietots ir arī viens no pasaules populārākajiem torentu trekeriem – BitTorrent.
Taču izrādās, ka “drošās ostas” tik drošas nemaz nav. Malaizijas valdībai pietiek ar vienu rīkojumu, lai nekavējoties slēgtu visas torentu lapas valstī.
Pagājušomēnes rokgrupa Mötley Crüe uzsāka pārdot savu jauno singlu “Saints of LA” caur datorspēli Rock Band. Tas ir pirmais mēģinājums tirgot mūziku, izmantojot datorspēli. Kā izrādās – visai gudrs gājiens, jo šādā veidā grupai ir izdevies pārdot jau 80,000 dziesmas kopiju — divreiz vairāk, kā caur Amazon.com un iTunes kopā.
Izskatās, ka mūziķi meklē un atrod aizvien jaunus ceļus, kā pieklāgoties mūzikas tirgum, pretēji lielo ierakstu kompāniju brutālajiem mēģinājumiem pielāgot šo tirgu sev.
