Ir iznācis kārtējais (nu jau 5.) Apvienoto Nāciju Organizācijas pētījums par e-pārvaldi (PDF fails uz 140 lapām). Šādi pētījumi tiek veikti gandrīz katru gadu jau kopš kopš 2003. gada.
Lai arī kā mums savulaik ir gribējies būt IT un e-lietu lielvalstij, cieši turoties, bet vēlams – apsteidzot, kaimiņus igauņus, pētījums ir paskarbs. Vismaz pirmajā brīdī aplūkojot tabulas.
No Ziemeļvalstīm e-pārvaldes attīstības ziņā esam pēdējā vietā un mums priekšā ir ne tikai Igaunija, bet arī Lietuva (tabula 4.22, 72. lpp.). Kopumā esam 37. vietā. Lietuvia – 28., bet Igaunija – 20. Pirmajā vietā – Dienvidkoreja. No eiropiešiem – Lielbritānija (4. vieta), kas mani pārsteidz, jo biju gaidījis, ka tie varētu būt dāņi (7. vieta)vai somi (19. vieta).
Savukārt, ar e-līdzdalību mums ir pavisam švaki – 45. vieta. Tas gan mani nepārsteidz. Neizbrīna arī Igaunijas 9. vieta. Toties nelielu izbrīnu rada Bahreinas (11. vieta) un Kazahija ( 18. vieta).
Katrā ziņā – ir ko palasīt, ir ko padomāt, ir kur tiekties.
Tāds sīkums, kas iekrita acīs saistībā ar normatīvo aktu pieņemšanu, bet man likās interesants.
2010.gada 20.decembrī Saeima pieņem likumu “Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā”, kurā nosaka 2 lietas:
1) to, ka līdz 2010. gada 31. decembrim Ministru kabinetam jāpieņem noteikumi par patērētāja kreditēšanu un
2) to, ka grozījumi likumā stājas spēkā 2011. gada 1. janvārī.
Lai Ministru kabinets varētu pieņemt noteikumus, tam jābūt likumā noteiktam pilnvarojumam – taču pilnvarojums stājas spēkā tikai nākamajā dienā pēc uzdevuma izpildes termiņa iestāšanās. Protams, arī Ministru kabinets šajā gadījumā nav atpalicis veiklībā un jau 2010. gada 28. decembrī (tātad – vēl pirms likumā minētais uzdevums un pilnvarojums stājas spēkā) pieņem noteikumus par patērētāja kreditēšanu, kuri tiek publicēti 2011. gada 5. janvārī (spēkā stājas nākamajā dienā – 6. janvārī), bet piemērojam ir jau no 1. janvāra. Tas, protams rada zināmas problēmas kredīta devējiem, jo tā vietā, lai laicīgi iepazītos ar noteikumiem un attiecīgi pielāgotu savu darbību, var izrādīties, ka pāris dienas līgumi ir slēgti un pakalpojumi reklamēti neatbilstoši normatīvo aktu prasībām.
Eiropas Komisijas ir izveidojusi patērētāju izglītības mājas lapu www.dolceta.eu, kas pieejama visās dalībvalstīs, tajā skaitā, arī latviešu valodā. Mājas lapā vienkāršā veidā skaidroti dažādi jautājumi, patērētāju tiesības un pienākumi, sniegti noderīgi padomi.
Nekāds lielais jaunums laikam tas nav – vasaras vidū varētu būt gatavas eID kartes (jaunums tas būs, kad beidzot varēs tās kartes aptaustīt). Vismaz tā decembra sākumā solīja Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) priekšnieks Vilnis Jēkabsons. Es ceru, ka tā arī būs, jo esmu varbūt viens no nedaudzajiem, kas šīs kartes gaida. eID kartes kalpos kā ceļošanas dokuments Eiropas Savienībā un tajās būs integrēts elektroniskais paraksts.
Elektroniskais paraksts kartē mani uztrauc mazāk – to es izmantoju ļoti reti. Tomēr e-paraksta integrāciju kartē vērtēju atzinīgi, jo tas varētu būt grūdiens (reālāk gan – mēģinājums) e-pakalpojumu un e-pārvaldes attīstībā.
Daudz vairāk es priecājos par eID karti kā parocīgu identitātei apliecinošu dokumentu, kas, turklāt, ir derīgs kā ceļošanas dokuments Eiropas Savienībā. Šobrīd Latvijā vienīgais identitāti apliecinošais dokuments ir pase, kuru ikdienā turēt sev līdzās ir neērti. Vismaz man. Parasti izlīdzos ar autovadītāja apliecību, bet tas ne vienmēr tas nostrādā. Un vēl ir gadījies attapties bez pases tuvējā kaimiņvalstī (vai arī atcerēties par pases nepieciešamību tikai pašā pēdējā brīdī). Tāpēc šāds kredītkartes lieluma plastmasas gabaliņš man lieti noderētu. Un cena – 10 Ls par 5 gadiem, manuprāt, ir ļoti saprātīga. Tāpēc gaidu.
