2007.gada 17.aprīlī plkst. 15.30 Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (Tērbatas ielā 75, Baltajā zālē) bibliotēkzinātnes un grāmatniecības vēstures diskusijkluba “Gūtenberga galaktika” sanāksme “Cenzūra mūsdienu sabiedrībā”.
Vārda brīvība ir demokrātijas un cilvēktiesību priekšnosacījums. Vārda brīvība ir ceļš uz sapratni izglītībā, zinātnē, kultūrā, arī sadzīvē. Lasīt tālāk…
Iespējams, ka šāda veida cenzūra tiek piekopta visplašāk. Tas notiek, kad informācijas sniedzējs pats (vai tā īpašnieks) veic cenzūru pār sniegto informāciju. Te gan jāpiebilst, ka ikviens, kurš nodarbojas ar informācijas izplatīšanu kritiski izvērtē un rediģē savu informāciju.
Patiesībā ir ļoti grūti novilkt robežu starp vienkāršu informācijas atlasi un cenzūru. Par cenzūru te var sākt runāt tad, kad informācija tiek vērtēta no politiskā vai ētiskā viedokļa, t.i. informācijas sniedzējs izvērtē ko sabiedrība drīkst zināt un ko ne. Lai labāk izprastu šo cenzūras veidu, aplūkosim dažus piemērus. Lasīt tālāk…
Šis ir ļoti izplatīts cenzūras veids, it īpaši Rietumvalstīs. Informācijas cenzēšanu neveic valsts institūcija, bet gan korporācijas. Lielās kompānijas cenšas pēc iespējas ierobežot sev nevālamas informācijas apriti sabiedrībā. Lielākoties tā ir informācija par kompānijas ‘netīrajiem’ darījumiem vai darbībām, kas negatīvi itekmē iedzīvotāju veselību, vidi u.c. Šāda cenzūra var tikt veikta dažādos veidos.
Ļoti labs korporatīvās cenzūras piemērs ir tā saucamā McLibel lieta. McDonalds ir ļoti veiksmīgi izmantojis šo cenzūras stratēģiju pēdējos 15 gadus. Tā darbojas šādi: gandrīz ikviens, kas negatīvi izsakās par kompāniju, saņem brīdinājuma vēstuli. Piemēram, 1984.gada BBC savā programmā no sērijas par dabu izteicās par McDonalds saistību ar tropisko lietusmežu izciršanu. McDonalds savā vēstulē pieprasīja atsaukt kritiku un atvainoties. Nevēloties tiesāties vai zaudējumus – kas varētu sniegties miljonos – BBC piekāpās un atvainojās. Tā apgalvojumi par lietusmežiem netika pārbaudīti tiesā. Lasīt tālāk…
Valsts cenzūra atklātā veidā, un vēl jo vairāk internetā, nepastāv gandrīz nevienā valstī. Vismaz ne tajās, kuras uzskatāmas par demokrātiskām. Tomēr ir arī izņēmumi. Tās ir dažas autoritārās un totalitārās valstis, kurās cilvēktiesību pārkāpumi nav neparasta lieta – Ķīna, Ziemeļkoreja un Dienvidslāvija (B.Miloševiča laikā). Iespējams, ir arī citas valstis, kurās valstis veic cenzūru pār to, ko drīkst vai nedrīkst skatīties internetā.
Ir vismaz divi veidi, kā var veikt cenzūru internetā. Pirmais ir piekļūšanas regulēšana mājaslapām. Šajā gadījumā tiek noteikts kurām lapām drīkst pieslēgties un kurām ne. Pirmajā gadījumā lietotājs var pieslēgties tikai tām lapām, kuras ir atzītas par “nekaitīgām”, bet otrā – lietotājam tiek liegta iespēja aplūkot atsevišķas lapas (vai serverus). Šādu cenzūru var veikt, ja valstī ir tikai viens tīkla Internet pakalpojumu sniedzējs, kurš pieder valstij vai kuru tā kontrolē. Šāda veida cenzūru izmanto Ķīna. Lasīt tālāk…
Vārds cenzūra ir radies no latīņu vārda – censura. Savu pašreizējo jēgu vārds ieguva 15. gadsimtā. Vārda visizplatītākā nozīme ir – valsts kontrole (parasti iepriekšēja pārbaide) pār iespieddarbiem, televīziju un radio. Patiesībā cenzūru var realizēt pār jebkuru no masu medijiem. Cenzūras mērķis ir ierobežot informāciju. Jebkuras cenzūras izmantošanas mērķis ir unificēt domāšanu, atņemt sabiedrībai zināšanas. Savā būtībā cenzūra līdzinās “kaitīgo” dzīvnieku iznīcināšanai. Lasīt tālāk…
